Kritums ekonomikā pārvarēts, tendences cerīgas

Ar katru nākamo mēnesi jebkurš no galvenajiem ekonomiku raksturojošajiem rādītājiem arvien pārliecinošāk apliecina, kas Latvija iziet no krīzes. Gada sākumā un pavasarī par to vēl bija šaubas, taču tagad tā jau ir tendence, kas rāda, ka pamazām ieejam jaunā attīstības ciklā. Par to liecina arī norises Igaunijā un Lietuvā, jo visās Baltijas valstis procesi līdzinās ļoti līdzīgi.

Latvijā recesija ir beigusies, tāpat kā tas ir noticis Igaunijā un Lietuvā. Reti kurš pērn ticēja, ka valdība spēs vienlaicīgi gan noturēties, gan novērst valsts bankrotu un pat domāt par valsts izaugsmi. Lielais vairums ārvalstu ekspertu sagaidīja valsts bankrotu, smagu un vairākkārtēju lata devalvāciju, banku sistēmas paralīzi, masveida nemierus, milzīgu emigrāciju, valsts politisko agoniju. Tāpēc arī radās tie 7,5 miljardi eiro, kurus starptautiskie aizdevēji bija sarēķinājuši kā nepieciešamo summu šādam pavērsienam.

Taču patiesībā ekonomiskie rādītāji un ticība valstij pat uzlabojas straujāk nekā tika lēsts. Joprojām ir redzams, ka situācija daudzās jomās ir smaga, taču nevajag jau sevi arī par daudz noniecināt, ignorējot jau sasniegto. Nu jau vairāku mēnešu garumā iepriekš izteikti negatīvo informāciju ārvalstu medijos un ekspertu izteikumos ir nomainījis izbrīns un pozitīvs vērtējums par Latvijas sasniegto, cīnoties ar ļoti smagu krīzi. Tam var sekot līdzi gan BBC, gan vācu, zviedru, holandiešu, īru televīzijas, radio un preses ziņojumos. Latvijas un Baltijas paveiktais ļoti disonē ar notiekošo citās Eiropas problēmu valstīs. Diemžēl joprojām ir tā, ka mūsu pozitīvajām tendencēm ir lielāka ticība ārpusē, nekā pašā Latvijā, kur valda liela apātija, neticība un vilšanās par notiekošo.

Nav šaubu, ka Latvijas ekonomikas kritums ir bijis iespaidīgs, ekonomikai 3 gados zaudējot ap ceturtdaļu. Mēs esam zaudējuši daudz no tā, ko ieguvām iestājoties ES, atrodoties ilūziju gadu panākumu skurbulī. Tomēr jau divus ceturkšņus pēc kārtas ekonomika mazliet pieaug, bet gada beigās būs jau kāpums arī salīdzinot ar pērno gadu. Kopumā ekonomika šogad vēl kritīsies par kādu 1%, dēļ krituma gada sākumā, taču nākamgad tā jau pieaugs par vismaz 4%.

Kas tad ir uzlabojies gada, pusgada laikā?

Pirmkārt, kritums ekonomikā gada pirmajā pusē ir bijis uz pusi mazāks nekā oficiālajās prognozēs. Rūpniecībā ir bijis 10% kāpums, kas pēdējos mēnešos ir vēl iespaidīgāks. Lielais kritums mazumtirdzniecībā (-30%) nu jau ir pietuvojies nullei, signalizējot par patēriņa atlabšanu. Arī citās nozarēs situācija uzlabojas, kaut arī vairums nozaru vēl atrodas mīnusos, kaut arī mazākos (būvniecība, finanses, tūrisms).

Otrkārt, eksporta pieaugums, kur esam starp līderiem Eiropā. 1.pusgadā kāpinājām apjomus par 23%, bet jūlijā – pat par 42%! Un tie nav tikai kokmateriāli, bet arī pārtika, iekārtas, medikamenti, metālizstrādājumi, ķīmijas preces, apģērbs un daudz kas cits. Arvien pārliecinošāk mūsu uzņēmēji izsit konkurentus no viņu nišām. Tas tādēļ, ka ekonomikā būtiski ir kāpis darba ražīgums, rādītājs, kas smagi buksēja vēl pirms neilga laika, strauji pieaugot izmaksām. Eksports arī latu izteiksmē pēc dažiem ceturkšņiem pārsniegs jau pirmskrīzes līmeni.

Treškārt, spēcīgāks eksports un mazāks un atbildīgāks imports ir krietni uzlabojis mūsu iepriekš tik izteikti negatīvo ārējās tirdzniecības bilanci. Pakalpojumu pozitīvā bilance pat sedz negatīvo preču saldo, kas ir sen gaidīts pozitīvs pavērsiens ekonomikā. Maksājumu bilances kārtējo maksājumu konts jau ir plusos, rādot, ka ekonomika mācās dzīvot no saviem līdzekļiem, ne aizņemtās naudas.

Ceturtkārt, budžets pildās labāk nekā prognozēts, kas arī signalizē par pozitīvām tendencēm. Ja pērn 1.pusgadā no katriem 100 iztērētajiem latiem valsts budžeta izdevumos 18 bija aizņemtie, tad šogad 1.pusgadā tie samazinājās līdz 11, bet gada beigās būs 7-8. Nodokļu ieņēmumiem ir tendence augt, pie tam, visās nodokļu grupās.

Piektkārt, bezdarbs samazinās straujāk nekā prognozēts. Reģistrētais bezdarbs ir sarucis no 17.3% martā līdz 14.7% septembra vidū, samazinoties par 33 500 cilvēkiem. Savukārt nodarbināto skaits 2.ceturksnī ir palielinājies par 19 000. Vakanču skaits ir ap 3500 un turpina pieaugt, tāpat kā darba sludinājumu skaits. Taču tā kā pērn valstī darbu zaudēja 220 000 strādājošo, pārsvarā privātajā sektorā, tad darba tirgus atgūšanās prasīs vismaz 2-3 gadus. Skaidrs, ka lielākais darbinieku pieprasītājs būs rūpniecība, taču arī pakalpojumu nozares un būvniecība sāk atkal meklēt darbiniekus. Paredzams, ka būs pat grūtības atrast atbilstošos darbiniekus ne vienā vien uzņēmumā. Darba alga palēnām atsāks pieaugt nākamgad, ar zināmām amplitūdām starp uzņēmumiem un nozarēm.

Sestkārt, valstij ir jāaizņemas mazāk naudas nekā tika paredzēts sadarbības memorandā ar starptautiskajiem aizdevējiem. Latvija krietni palēninājusi aizņemšanos un drīzumā var apturēt to, jo situācija valsts budžetā, ekonomikā, nodarbinātībā un finanšu nozarē ir labāka nekā tika gaidīts. Ir visas iespējas netērēt kopā vairāk par 3-3.5 miljardiem eiro no iespējamajiem 7.5 miljardiem. Tātad Latvijas ārējas parāds nepārsniegtu 40% no kopprodukta, joprojām saglabājoties vienam no zemākajiem starp ES valstīm.

Vēl var minēt stabilitāti banku sistēmā, zemās latu likmes, krietni zemāku apdrošināšanās likmi pret iespējamo valsts bankrotu, būtiski papildinātās Latvijas Bankas rezerves latam un citus rādītājus.

Lai arī ekonomikā joprojām ir daudz problēmu, taču ir jāprot novērtēt jau panāktais un jāsaprot, ka sliktāk vairs nebūs! Turpinot iesākto ekonomikas stabilizācijā, ir reālas iespējas jau pēc pāris mēnešiem pacelt valsts kredītreitingu, kas krietni uzlabotu valsts tēlu, virzītu investīcijas uz Latviju, radot jaunus uzņēmumus un darbavietas. Ir jāspēj sagatavot nākamā gada budžetu, paātrināt ES fondu apguvi, sniegt lielāku atbalstu uzņēmējiem, iegrožot ēnu ekonomiku. Un ir jāņem vērā, ka tas, ko darām mēs, pārējā Baltija, Rietumeiropas valstis sāks vēl tikai darīt. Proti, mācīsies dzīvot no savas naudas, ne aizņemtās, tērēt budžetā tik, cik iekasēs nodokļos. Iespējams, ka Latvija savus pēdējos sāpīgos lēmumus sakarā ar budžetu pieņems šogad. Tajā pat laikā ir skaidrs, ka Rietumos tas vēl turpināsies daudzus gadus. Latvija būs savilkusi savu valsts budžeta jostu pat par 17% no ekonomikas, kamēr vairums ES valstu domā vien par pāris procentiem nākamo pāris gadu laikā. Tāpēc jau arī izskan bažas par otro krīzes vilni, ko izsauktu mazāks patēriņš daudzās valstīs, kā arī neskaidrie signāli no ASV un globālajiem finanšu tirgiem.

Skarbā ekonomiskā ikdiena paliek pagātnē

(Atbilde J. Urbanoviča (SC) rakstam NRA 1.septembra numurā ’’Skarbā ekonomiskā ikdiena – četras nedēļas līdz 10. Saeimas vēlēšanām’’ )

Latvijā recesija ir beigusies, tāpat kā tas ir noticis Igaunijā un Lietuvā. Reti kurš pērn ticēja, ka Valda Dombrovska vadītā valdība spēs vienlaicīgi gan noturēties, gan novērst valsts bankrotu un pat domāt par valsts izaugsmi. Patiesībā ekonomiskie rādītāji un ticība valstij pat uzlabojas straujāk nekā tika lēsts. Nav šaubu, ka situācija daudzās jomās joprojām ir smaga, taču nevajag jau sevi arī par daudz noniecināt, ignorējot jau sasniegto.

Nav šaubu, ka Latvijas ekonomikas kritums ir bijis iespaidīgs, taču IKP rādītājs nav noslīdējis līdz 2006.gada līmenim, kad kopprodukts bija 11.2 miljardi latu. Šogad tas pietuvosies, bet nākamgad pārsniegs 13 miljardu latu atzīmi. Palielinoties ekonomiskajai aktivitātei, jau šī gada pēdējā ceturksnī patēriņā būs vērojams neliels pieaugums. Savukārt nākamgad ekonomisko izaugsmi balstīs gan ārējie tirgi, gan jau atkopies iekšzemes patēriņš, ekonomikai augot vismaz par 4%. Ir galīgi neloģiski salīdzināt dabas resursu pārbagātās Krievijas ātrāku iznākšanu no krīzes, tāpat kā vairumu citu ES valstu, kuru ekonomiku kritums vairumā gadījumu bija vien daži procenti. Arī Latvijā jau 1.ceturksnī bija pozitīvas iezīmes, vien iepriekšējo gadu sadarītais neļāva ieraudzīt labāku progresu rādītājos. Tiek gaidīts straujš progress inovatīvajā ekonomikā, valsts tēla pievilcībā, investīciju piesaistē, lai gan tas netika pat panākts pat ilgstošajā iepriekšējo gadu iluzorajā panākumu skurbulī.

Politiskie oponenti gan gaužas, ka Latvija pārāk neizlēmīgi un lēnām ķepurojas ārā no krīzes, nevis gāzējot naudas straumes, bet spaidot bremzes pedāli valsts tēriņiem. It kā daudzkārt apbrīnotie igauņi un arī lietuvieši darīto kaut ko savādāk, lai pārvarētu krīzi. Arī nākamajā gadā visas Baltijas valstis turpinās mazināt izdevumus, konsolidējot budžetus. Latvijai ir jāizdara šis pēdējais cēliens, taču tas ne tuvu nebūs tik sāpīgs un izmisīgs, kāds tas bija pērna gada bezizejas situācijās, valsts bankrota priekšvakarā. Budžets pildās labāk, ekonomika atdzīvojas, investīciju vide uzlabojas un tā saucamais fiskālās konsolidācijas apjoms būs mazāks nekā tika lēsts pavasarī, sabiedrībai labāk izprotams un vieglāk panesams.

Ar budžeta rādītājiem un procentiem var manipulēt bezgalīgi, radot pamatīgu haosu. Runājot par valsts budžetu vēlos minēt tikai dažus svarīgus skaitļus. Proti, šogad 7 mēnešos izdevumi valsts konsolidētajā budžetā ir jau par 348 miljoniem latu jeb 12.2% mazāki nekā pērn, tai skaitā darba samaksa – par 110 miljoniem latu jeb par 29.6%. Varam iedomāties kādas bija šīs summas pirms diviem, trim gadiem! Arī tālāka darba samaksas samazināšana valsts pārvaldē nav iedomājama bez negatīvas ietekmes uz funkciju kvalitāti, uz ko jau ir norādījuši pat starptautiskie aizdevēji. Turpmākie samazinājumi ir jāmeklē nevis algās, bet nodarbināto skaitā, funkciju nepamatotībā un dublēšanā, iepirkumu jomā un summās, daļēji arī valsts un pašvaldību uzņēmumos. Runājot par darba samaksu var vērot zināmu stabilizāciju, kas pāries nelielā algu pieaugumā jau nākamgad. Dinamiskākās nozares un uzņēmumi būs spiesti par mainīgās darba samaksas daļas kāpināšanu jau šī gada beigās. Mazumtirgotāju, pakalpojumu sniedzēju dati rāda nedaudz lielāku iedzīvotāju rocību, pieaug interese arī par nekustamā īpašuma iegādi un banku kredītiem.

Bezdarba samazinājumu nevar neredzēt, jo pusgada laikā reģistrētais bezdarbs ir samazinājies no 17.3% līdz 15%, bezdarbnieku skaitam sarūkot par 30 000. Ik gadus vēlu rudenī sezonālu apstākļu dēļ bezdarbs ir mazliet audzis, tā kā arī šogad un turpmāk no tā neizbēgsim, tomēr tā ietekme būs īslaicīga un neliela uz nodarbinātības rādītājiem. Nu jau labu laiku darbaspēku pieprasa ne vien ražotāji, bet arī transporta uzņēmumi, būvnieki, pakalpojumu nozares. Celtniecībā jau sen ir notikusi pamatīga darbinieku samazināšana, taču diezin vai kāds vispār var pateikt cik kopumā šajā nozarē ir bijis nodarbināto skaits. Katrā ziņa uzņēmēju gaudas par vajadzīgo speciālistu rūkumu šajā nozarē tikai pieņemas spēkā. Pat nacionālās bibliotēkas būvniecībā ir jāpiesaista celtnieki no Bulgārijas. Ja runājam par aizbraucējiem, tad jau 2007.gadā pēc manām aplēsēm, no valsts bija izbraukuši ap 160 000 darbaspējīgo iedzīvotāju, morāli ekonomisko problēmu dzīti. Lai arī pēdējos gados šis skaitlis ir audzis, tas nav ne dubultojies, ne trīskāršojies kā dažam labpatīkas biedēt.

Jebkurā krīzē celtniecība ir nozare, kas piedzīvo vislielāko kritumu un izņēmums nav arī Latvija vai pārējās Baltijas valstis. It sevišķi, ja palūkojamies, kādi būvniecības apjomi bija pēdējos gados, ar nepamatotiem sadārdzinājumiem un ambīcijām, it sevišķi, dzīvokļu ekspansijas jomā. Taču būvniecība nav tikai dzīvokļi, ofisi un veikali, bet arī infrastruktūras objekti, ražotnes un ēku siltināšana. Un tieši šajās jomās tad arī ir gaidāma visai intensīva rosība jau nākamgad, kopējiem būvniecības apjomiem atkal sākot augt.

Nav pamata gausties ne par ražošanas, ne eksporta, ne ražotāju cenu pārāk gauso kāpumu. Ārējais pieprasījums velk pārliecinoši ārā Latviju no bedres. 2.ceturksnī apstrādes rūpniecībā apjomi gada laikā bija auguši par 12%, eksporta apjoms – par 19%, ražotāju cenas – par 6%. Jau 13 apstrādes rūpniecības nozares ir plusos pret pērno gadu un vairākas no tām šogad un nākamgad sasniegs pirmskrīzes apjomus. Bez tam, Latvijas, kā arī abu pārējo Baltijas valstu eksporta pieauguma rādītāji jau ilgāku laiku pārspēj to valstu sniegumu, kuras ik pa laikam mazināja savu valūtu vērtības, lai iegūtu konkurences cīņā.

Neviena valdība pēdējos padsmit gados nav gājusi cauri tik dinamiski sarežģītam posmam, nostādot valsti uz daudz stabilākiem pamatiem turpmākajai attīstībai, gan ekonomiskajiem, gan morālajiem, nododot nākamajai valdībai jau krietni labākas starta pozīcijas iesāktā turpināšanai. Nav šaubu, ka Valdim Dombrovskim turpinot vadīt jau nākamo valdību Latvijas rādītāji un tēls piedzīvotu vēl straujāku uzlabošanos, noņemot jautājumus par ierasti neprognozējamo politiski saimniecisko vidi valstī. Jo kas tad var būt labāks iedzīvotājiem, uzņēmējiem un investoriem par prognozējamu valdības rīcību un uzņēmējdarbības vidi. Tas ir īstais Latvijas ceļš, nevis starptautisko aizdevēju un investoru uzmešana, spēlēšanas ar nacionālās valūtas kursu, skriešana austrumu virzienā, būvējot izcilāko latifundiju tipa mazo ekonomiku.

Bezdarbs samazinās

Recesija ir beigusies

Jau kopš pavasar sekojot dažādiem statistikas datiem, diskutējot ar uzņēmējiem, ekspertiem, vērojot situāciju Latvijā, Baltijā varēja redzēt arvien pozitīvākas tendences mūsu un reģiona ekonomikās. Tagad ir sagaidīti CSP provizoriskie dati par kopproduktu 2.ceturksnī. Un tie izrādījās vairāk vai mazāk gaidītajā līmenī. Gada griezumā pilnīgi noteikti, bet ceturkšņa tomēr nē, jo gan es, gan man zināmie eksperti gaidīja pieaugumu par 0.5-2%. Lai nu kā, bet jau otro ceturksni pēc kārtas Latvijas ekonomika ir tomēr augusi, kaut arī minimāli. 1.ceturksnī par 0.3%, bet 2.ceturksnī, salīdzinot ar pirmo, par 0,1%. Tehniski runājot, ja divus ceturkšņus pēc kārtas valsts kopprodukts ir palielinājies, tad recesija ir beigusies. Un nevajag nonievāt arī šādu mazu izaugsmi. Domāju, ka tieši ceturkšņu skatījumā, vēlāk statistiķiem koriģējot, būs galu galā lielāks skaitlis. Es to saku pēc pieredzes, jo šis modelis mazliet iebuksē, kad sākas jauns cikls ekonomikā. Tā tas bija arī gāžoties strauji krīzē 2008.gadā, kad pēc inerces sākotnēji dati bija labāki nekā beigās tos nokoriģējot izlīdzināšanas procesā.

Ekonomiskā aktivitāte Latvijā kopš pavasara pieauga ar katru nākamo mēnesi. Vislabāk to apliecina rūpniecība, kur pieaugums ir jau virs 10%, tai skaitā 2.ceturksnī pret pirmo – par 6%. Preču eksports ir audzis 2.ceturksnī par 19% pret pirmo, bet pret pērno gadu – jau par 30%! Ir pozitīvi dati lauksaimniecībā, autopārvadājumos, mazāki mīnusi mazumtirdzniecībā, tūrismā, dažādos pakalpojumos. Piemēram, mazumtirdzniecības apgrozījums 2.ceturksnī pret pirmo ir audzis par 1.7%.

Vēl var minēt budžeta ieņēmumu prognožu pārpildīšanu, reģistrētā bezdarba krišanos no 17.3% līdz 15.3% četru mēnešu laikā. Bezdarbnieku skaits ir sarucis par vairāk nekā 17 000, kas mazina spiedienu sociālajā budžetā. Nevar neredzēt arī labākus rezultātus dažādos nākotnes gaidu indeksos (Economic Sentiment Indicator, FM Ekonomiskās aktivitātes indekss, DnB Nord Barometrs u.c.)

Gada griezumā ekonomikā vēl saglabājas neliela lejupslīde, tomēr -3% 2.ceturksnī vairs nav -6% pirmajā un ap -18% pērn visos ceturkšņos pēc kārtas. Tas mums signalizē, ka 3.ceturksnī, no kura jau esam pavadījuši gandrīz pusi, šis rādītājs jau varētu būt ap nulli vai pat pozitīvs. Par ceturto viss skaidrs – kā minimums 3% kāpums pret pērnā gada beigām. Gadā kopumā? Nu nekādi neredzu te oficiālos un SVF skaitļus, kritumu par 3%. Visticamāk, ka tas būs kaut kur starp -1-2%. Līdz ar to arī kopprodukts latos būs par saviem pāris simtiem miljonu latu lielāks. Tas palielina manevrus ar budžeta deficīta līmeni. Tas nozīmē arī pozitīvākus nodokļu ieņēmumu, nodarbinātības un citus rādītājus.

Tuvojas sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem, gan par to kas ir izdarīts, gan par nākamā gada prognozēm. Ir visas iespējas pacelt prognozes un mazliet mīkstināt fiskālo konsolidāciju. Tas nenozīmē, ka ekonomika nu tik skries. Nē, vēl mēs esam tālu no spējas valstij dzīvot ar saviem līdzekļiem, vēl daudzas nozares atrodas kritumā, nodarbinātība krietni atpaliek no iepriekš redzētā, ēnu ekonomika ir pamatīga, bet motivācija maksāt nodokļus zema. Ir redzams, ka valsts, arī Igaunija un Lietuva, virzās pareizā gaitā. To nekādā gaitā nevajadzētu izsist no sliedēm ar metodēm, kas virmo visapkārt, piedāvājot Latvijai uzmest aizdevējus un pašai lauzties saviem spēkiem, saimniekojot kā jau tas bija tik ierasts treknajos ilūziju gados.

Par rūpniecības izaugsmi

Gada sākumā pirmie pozitīvie signāli rūpniecībā tika uztverti ar lielu skepsi. Lielāka ticība bija pašiem rūpniekiem un lielai daļai ekspertu, kas seko līdzi notiekošajam nozarē un ekonomikā. Nu jau ir pieejami dati par 1.pusgadu un nevar nenovērtēt ļoti pozitīvās tendences nozarē. Ja 1.ceturksnī gada griezumā rūpniecībā bija 7,4% pieaugums, tad 2.ceturksnī tas jau sasniedza 12,1%! Maijā apjomi auga par 11,3%, jūnijā – par 13,3%. Šī gada pozitīvo izrāvienu ietekmē gan iepriekšējā gada vājie dati, gan jauno pasūtījumu straujais pieaugums ārējos tirgos.

Ar katru nākamo ceturksni krietni pieaug to apstrādes rūpniecības nozaru skaits, kas nu jau ir plusos. Pērn gada otrajā pusē tā praktiski bija vien kokapstrāde. 4.ceturksnī tai pievienojās vēl 3 citas nozares. Šī gada sākumā tādas bija jau astoņas, bet 2.ceturksnī – nu jau veselas 13! No lielākajām nozarēm divciparu kāpums bez kokapstrādes (33%) ir arī bijis ķīmiskajā rūpniecībā (40%), mašīnbūvē, tekstilrūpniecībā, metālapstrādē, poligrāfijā. Tuvu izaugsmes sasniegšanai beidzot ir arī pārtikas rūpniecība, kas ir lielākā nozare rūpniecībā.

Strauji augošs ir jauno pasūtījumu apjoms eksportam, ne tik daudz vietējam tirgum, kaut arī tur ir iestājies pozitīvs lūzums. Ja pirms gada eksports nozarē bija ap 50%, tad 2.ceturksnī tas jau bija pietuvojies 60% īpatsvaram. Latvijai ir vieni no labākajiem preču eksporta pieauguma rādītājiem ES, pēdējos pāris mēnešus turoties virs 30% gada griezumā.

Rūpniecības un eksporta dati būtiski uzlabos kopprodukta rādītājus 2.cetuksnī, krietni mīkstinot kritumu, ko joprojām redzam ar iekšzemes patēriņu saistītās nozarēs, valsts un mājsaimniecību patēriņā. Iespējams, ka IKP samazinājums gada griezumā būs tikai daži procentpunkti, iepretim 6% gada sākumā. Saglabājoties esošajām tendencēm, šogad kopprodukta kritums būs ļoti tuvu nullei, nevis -3%, kāds tas joprojām saglabājas oficiālajās ar starptautiskajiem aizdevējiem saskaņotajās prognozēs.

Lai arī ES un pasaules ekonomikā joprojām valda spriedze, neskaidrība un patēriņa prognozes ir vārgas, uzņēmējiem un valdībai ir cieši jāsadarbojas, lai rūpniecība un eksports ieņemtu krietni būtiskāku un stabilāku vietu mūsu tautsaimniecībā. Ar brīvā tirgus neredzamo roku te vien nebūs līdzēts, ir jākoncentrējas uz labāko, kas mums ir.

Jauna bilžu galerija - Jaunzēlande

Par Lietuvas IKP un Latvijas prognozēm

Prezentācija jauniešu semināram 31.jūlijā

Andris Vilks LV Ekonomika

View more presentations from JanisBirks.

Cita pasaule (foto albums no Peru)

Par mikrouzņēmumu nodokli

Vienotība un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis redz un tic valsts izaugsmei

Ir ļoti dīvaini redzēt tikt lielu bezcerību un neticību, pat zināmu ņirgāšanos par savu valsti un tās nākotni. It sevišķi tāpēc, ka vēl nesen šiem pašiem politiķiem jūra bija līdz ceļiem (lielai daļai tautas – līdz kaklam), nebija nesasniedzamu mērķu, bija atstrādātas polittehnoloģijas un grandiozi plāni varenai Latvijas attīstībai. Tā rezultātā tika izkropļota tautsaimniecības struktūra un nodokļu politika, izniekoti valsts līdzekļi, bija plaukstoša ēnu ekonomika, smaga morālā krīze un nevienlīdzības pieaugums sabiedrībā.

Vienotības programmā ir mērķi, kuri būtu valstij jāsasniedz nākamajos četros gados un tie visi ir reāli sasniedzami, ja vien paši nesāksim gauži raudāt un nonievāt savu varējumu. Nav ko gausties, ir jāturpina iesāktais, Ministru prezidenta Valda Dombrovska valdības iesāktais darbs, kura rezultāti ir jau redzami un būs vēl labāki. Te nav runa par vēlēšanu rezultātu nozagšanu. Dombrovskis ir daudz strādājis, viņam ir rezultāti, viņam nav jāskaidrojas. Vēlētāju pakļaušanās populistiem un raudātājiem var nozagt Latvijai izaugsmi, atsviežot to nezin kādā ekonomiski morālā stāvoklī!

Latvijas ekonomika soli pa solim atmostas no smagās ekonomiskās komas 2006-2009, ko parāda 1.ceturkšņa IKP dati, kas bija labāki nekā tos gaidīja. Nav šaubu, ka 2.ceturksnis būs vēl pozitīvāks, bet 3.ceturksnī jau varētu būt izaugsme gada griezumā. Parādu jūgu valstij atvēlēja iepriekšējās valdības, taču arī tas ir sācis mazināties, jo Latvija no starptautiskajiem aizdevējiem ir sākusi aizņemties krietni mazāk un lēnāk, nekā tika paredzēts. Ja jau valstī viss ietu uz leju, aizņemšanās taču tikai pieaugtu. Fiskālā situācija ir būtiski uzlabojusies, taču valsts joprojām tērē par daudz svešas naudas, tāpēc zināma budžeta konsolidācija vēl būs nepieciešama. Jau sen laiks ir pārnest nodokļu slogu no darbaspēka uz īpašumu, kapitālu un patēriņu, ieviešot zināmu progresivitāti, solidarizējoties ar trūcīgākiem iedzīvotājiem. Ir skaidri redzams, ka gan šogad, gan tuvākajos gados Latvijas IKP būs lielāks, kas dotu iespēju mazināt konsolidācijas apjomus. Un galu galā, Latvija taču vēlas būtiski mazināt ēnu ekonomiku, kam ir jādod nodokļu ieplūdums valsts maciņā. Ja paši un aizdevēji noticēs valsts izaugsmei, fiskālās konsolidācijas apmēri būs mazāki un arī mazāk sāpīgi iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Taču starptautiskās saistības ir jāpilda un ir jāiemācās dzīvot no saviem līdzekļiem. Jo ātrāk, jo labāk.

Ja runājam par budžeta izpildi šogad, tad nevar neredzēt uzlabojumus visu nodokļu iekasēšanā, bieži pārsniedzot plānotos apjomus. To var aplūkot FM un Valsts kases mājas lapās. Sevišķu uzmanību iesaku pievērst tendencei pērn un šogad, situācijai janvāri, februārī un tagad. Mīnusi ir, bet arī šogad budžeta deficīts atkal varētu būt mazāks nekā to nosaka vienošanās ar aizdevējiem. Ja pērn Valdis Dombrovskis nebūtu rīkojies apņēmīgi un ātri populistiskajā pašvaldību vēlēšanu gaisotnē, glābjot valsti no droša bankrota, devalvāciju virknes un iespējamā Baltijas reģiona konvulsijas, mēs vēl ilgi nespētu atjēgties no savas nonākšanas zonā X, kuru apietu ikviens sevi cienošs investors.

Kāpēc ir tādas nievas par eksporta pieaugumu? Vai tad 33-34% pieaugums martā, aprīlī pret pērno gadu ir slikts rezultāts? Arvien vairāk taču ir nozares, kurās eksports atkal ir plusos! Arī pakalpojumi dod savu artavu. Un ikvienu vasaru taču ir kāpums tūrismā! Tūristus nepievilks vien pazeminātais PVN, bet daudzu faktoru klātbūtne, no kuriem viens ir arvien labāks valsts ārējais tēls un apbrīns par valsts spēju pārvarēt tik dziļu krīzi. Diemžēl preču imports vēl arvien ir lielāks par eksportu, taču tagad ik mēnesi tas ir pāris reižu mazāks nekā trekno gadu spozmē. Ja šogad preču tirdzniecības negatīvais saldo gada pirmajos 5 mēnešos tiešām bija 359 miljoni latu, tad pērn tas bija tajā pat laikā 566 miljoni, 2008.gadā – 1316 miljoni, bet 2007.gadā – pat 1518 miljoni latu! Tāpēc jau Vienotība uzsver savā programmā apstrādes rūpniecības un tranzīta nozaru arvien lielāku pieaugumu tautsaimniecības struktūrā, lai izlīdzinātu izkropļoto ekonomikas struktūru.

Starptautisko aizdevumu nelūdza un nosacījumus tajā neiestrādāja Dombrovskis. Viņš strādā ar tām vadlīnijām, kādas nu tur iestrādāja iepriekšējā valdība. Nevajag noniecināt šo pašu sakārtošanai nepieciešamo palīdzību, par kuru mēs maksājam tikai 2-3% gadā. Latvija vēl nav tiktāl atguvusies, lai tagad atraidītu to un sāktu Valsts Kasē uzkrāto tērēt citiem mērķiem vai atdot atpakaļ. To, kas notiek, ja valsts sevi pārvērtē, var vērot patlaban gadījumā ar Ungāriju. Latvijai nebūs vajadzīgi iepriekš paredzētie 7,5 miljardi eiro, un aizņemšanās ir paredzēta vien no SVF, EK un PB. Ja uzlabosies valsts finanses un kredītreitings, nākamgad varēs runāt arī par šīs programmas pārstrukturizēšanu. Procentu likmes Eirozonā aug minimāli, bet tās var uzlēkt Latvijā, ja politiskais populisms un destruktīvisms sitīs augstu vilni, baidot aizdevējus, investorus un pašu uzņēmējus.

Vienotība uzskata, ka 4 gados ir jātiecas atgūt aptuveni to nodarbinātības līmeni, kāds valstī bija vēl nesen, proti, 1,1 miljons nodarbināto 2008.gada vidū. Reģistrētais bezdarba līmenis tad bija ap 6,5-7%. Tā kā ekonomika atgūstas ātrāk, tad arī prognozes par nodarbinātību ir labākas nekā tās tika izteiktas gada sākumā. Jāmin, ka jau pāris mēnešus reģistrētā bezdarba līmenis ir sarucis no 17,3% līdz 15,4% un turpinās lēnām samazināties arī turpmāk, pat neskatoties uz sezonālajiem faktoriem. Un darba meklētāju īpatsvars, kuru daudzi prognozēja ap 25% jau šogad atkritīs līdz 18-19%, nākamgad līdz 16-17%.

3 miljardus latu Latvijai dos ES struktūrfondi un valsts investīcijas, un tas būs valdības uzdevums lielu daļu no tām novirzīt konkurētspējīgos un efektīvos sektoros, nevis apgūt uz papīra vai nelielu grupu interesēs. Tieši EK arvien uzstājīgāk runā par nepieciešamību aktīvāk izmantot ES fondus, nākot pretim ar termiņiem. Šai summai droši varam pieskaitīt vēl privātās investīcijas, ārvalstu investīcijas un komercbanku aizdevumus, kas koordinēti virzīti dotu nesalīdzināmi lielāku efektu nekā iepriekšējo gadu patēriņa burbulis. Tieši EK un SVF arvien uzstājīgāk runā par nepieciešamību izmantot ES fondus ekonomikas izaugsmei.

Un kāpēc ir jāmusina par algu samazinājumiem, atlaišanām. Kopējais algu fonds jau tā valstī gada laikā ir sarucis par 35%! Darbinieki, it sevišķi privātajā sektorā, ir atlaisti vairāk nekā būtu bijis vajadzīgs. Nedomāju, ka būs daudzi, kas riskēs mazināt algas turpmāk, atlaist strādājošos. Tieši otrādi, arvien vairāk uzņēmumu, kuri ir būtiski kāpinājuši darba ražīgumu un stabili jūtas ārējos tirgos, jau vistuvākajā laikā varētu apsvērt atalgojuma pieaugumu. Latvijai bija jāiet caur cenu un algu samazinājumu, lai likvidētu izkropļojumus daudzās jomās. Nav šaubu, ka Latvijas (Baltijas) izvēlētais ekonomikas koriģēšanas ceļš, tā saucamā iekšējā devalvācija, ir sāpīgāks, taču arī efektīvākais ceļš, ko parāda gan sasniegtais Latvijā, bet, jo sevišķi Igaunijā, ieviešot eiro.

Krugmanam noteikti būs vēlme tikties gan ar Dombrovski, gan ar Igaunijas premjeru Ansipu, tāpat kā daudziem ekspertiem prestižās konferencēs pēdējo mēnešu laikā.

Un beidzot par spekulācijām par valsts uzņēmumu privatizāciju. Beidzot sabiedrība uzzinās, kādi uzņēmumi tai pieder un secinās, ka daudzus no tiem nebūt valstij nav jāpārvalda. Skaidrs, ka Latvijas meži nav un nebūs privatizējamo uzņēmumu sarakstā, tāpat kā citi valstij svarīgi uzņēmumi.

Pirms kritizēt un izsmiet darītājus, vajag paraudzīties uz savu padarīto! Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim ir ko parādīt un viņš ir gatavs iesākto turpināt vēl mērķtiecīgāk un efektīvāk, nebārstoties ar tukšiem solījumiem un pašslavināšanu!

Latvijas kopējais ārējais parāds samazinās

Lai arī Latvija turpina saņemt naudu starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros gan no SVF, gan EK, kopējais Latvijas ārējais parāds pamazām sāk samazināties, sarūkot privātajam parādam. Gan Latvija, gan Igaunija vēl nesen bija sasniegušas ļoti augstu valsts kopējā parāda līmeni, salīdzinot ar kopproduktu, uzlecot līdz 150% līmenim, krietni pārsniedzot tā apjomus citās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs. Latvijā pats augstākais bruto ārējā parāda līmenis tika sasniegts 2008.gada beigās – 20,9 miljardus latu, kuru galvenokārt veidoja privātā sektora parāds, galvenokārt komercbankām piesaistītā nauda. Ekonomika tika pārfinansēta dēļ nepareizas ekonomiskās un nodokļu politikas, ačgārnas tautsaimniecības struktūras un politiskā populisma. Iesākoties recesijai ekonomikā, privātā un valsts sektora aizņemšanās ir būtiski sarukusi, līdz ar to mazinot visai īsā laikā privātā parāda līmeni. Piemēram, komercbanku aizņēmumi ir sarukuši no 13,5 miljardiem latu līdz 10,2 miljardiem latu. Līdzīga situācija turpināsies visu šo un nākamo gadu, jo privātais sektors, valsts mājsaimniecības atbildīgāk izvērtēs savu nepieciešamību aizņemties. Valdības ārējais parāds krīzes laikā ir pieaudzis no 750 miljoniem latu 2007.gada beigās līdz 3,8 miljardiem šī gada martā. Ir zināms, ka Latvija turpinās saņemt aizdevumu no SVF un EK, kopumā šogad vēl 280 miljonus latu, bet neizmantos iespējamos aizdevumus no Skandināvijas un citām valstīm. Līdz ar straujāku privātā parāda samazinājumu un minimālu valdības parāda pieaugumu turpmākajos gados, Latvijas ārējais parāds turpinās samazināties. Ja aplūkojam to attiecībā pret kopproduktu, tad redzam, ka nākamgad tas jau būs par pāris procentu punktiem mazāks nekā pērn un šogad. Ja runājam par valsts neto ārējo parādu, kas ir precīzāks mūsu saistību uzskaitījums, tad tas jau ir krietni sarucis, no 9,2 miljardiem latu 2008.gada beigās līdz 7,1 miljardam marta beigās.

Ja valdība un sabiedrība varēs netraucēti turpināt jau iesākto ekonomikas stabilizācijas programmu, panākot drīzu izaugsmi tautsaimniecībā un valsts kredītreitinga uzlabošanu, valsts iemācīsies dzīvot no saviem, nevis aizņemtajiem līdzekļiem, tad valsts ārējā parāda līmenis turpinās pakāpeniski mazināties un runas, ka valdības parāds var pārsniegt 60% no IKP vai privātais sasniegt nebijušus augstumus, ir stipri pārspīlēti.

Maija pavērsiens ekonomikā

Ekonomiskie dati jau martā un aprīlī liecināja par iespējām ieraudzīt vēl labākus rādītājus maijā un tā tas arī ir noticis. To apliecināja gan vairāki 1.ceturkšņa dati, gan aktuālie skaitļi par budžetu un bezdarbu uz aprīļa beigām. Noteikti var teikt, ka tie ir bijuši labāki nekā gaidīts, kas norāda uz labām iespējām nākamajos mēnešos redzēt vēl pārliecinošākus apstiprinājumus tam, ka uz gada beigām ekonomikas radītāji būs pozitīvāki.

Kā pats pozitīvākais rādītājs ir jāmin kopprodukta nelielais pieaugums, par 0.3%, 1.ceturksnī pret pērnā gada 4.ceturksni. Arī gada griezumā ekonomika ir samazinājusies vien par 6%, iepretim ekonomikas kritumam par 17-19% iepriekšējos četros ceturkšņos pēc kārtas. Kritums ir krietni mazāks, jo te parādās gan bāzes efekts (ļoti lielais samazinājums pērn), gan ražotāju spēja būtiski kāpināt eksportu. Ja mūsu un Eiropas ekonomikā maijā un jūnijā nenotiks kas ārkārtējs, tad zemākā bedre ekonomikā būs jau aiz muguras. Tiesa gan, Latvijā joprojām ir lielākais ekonomikas kritums visā ES.

Ļoti svarīgi patlaban ir fokusēties uz Latvijas rūpniecību, tās rādītāju izaugsmi saistībā ar eksportu un importa iespējamo aizstāšanu, jo nozare gan šogad, gan tuvākajos gados vilks valsts ekonomiku. Maija sākumā saņemtie rādītāji bija ļoti pozitīvi. Proti, martā pieaugums gada griezumā ir bijis par 11.4%, bet kopumā 1.ceturksnī – par 7.4%. Vēl tikai dažus mēnešus atpakaļ vairums neticētu šādam pozitīvam pavērsienam. Un tas notiek pateicoties arvien labākai iespējai mūsu ražotājiem iziet ārējos tirgos. To apliecina arī preču eksports, kas martā ir audzis par 19.7%, bet ceturksnī kopumā – par 14.1%. Runājot par ārējo tirdzniecību būtu jāmin arī importa atgriešanās pieauguma zonā. Martā tas jau bija pieaudzis par 4.8%, salīdzinot ar pērno gadu. Tur ir ne tikai cenu ietekme, bet sāk atspoguļoties arī kaut neliels pieprasījums iekšzemē.

Zināms apstiprinājums stabilizācijai ekonomikā ir arī atsākusies inflācija. Patēriņa cenu indekss aprīlī pieauga pat par 0,9% un nekas neliecina par cenu turpmāko stabilizāciju. Ekonomikai jau ir garām pats zemākais stāvoklis, bet ārējos tirgos resursu cenām ir stabila tendence augt. Katrā ziņā maijs ir mēnesis, kurā varam izdarīt korekciju attiecībā uz mūsu iepriekšējiem pieņēmumiem par deflācijas dziļumu un garumu. Gada vidējais rādītājs cenām gada beigās labi ja uzrādīs minimālu deflāciju.

Kā vēl viens pozitīvs fakts ir jāmin krietni lielāks nekā prognozēts nodokļu ieņēmums aprīlī vairākās nodokļu grupās, sasniedzot pat atsevišķos gadījumos divciparu skaitli. Tas apstiprina gan zināmu kustību tautsaimniecībā, gan arī to, ka budžeta prognozes bijušas ļoti konservatīvas. Visticamāk, ka šī tendence turpināsies arī turpmāk, dodot iespējas savādāk paraudzīties uz fiskālajiem konsolidācijas pasākumiem šogad un turpmāk.

Reģistrētais bezdarbs, lai arī lēnām, tomēr rūk. Tas pāris mēnešos ir samazinājies no 17.3% līdz 16.6% maija sākumā. Kopumā gan situācija joprojām ir satraucoša, jo nodarbināto skaits 1.ceturkšņa laikā ir krities par 15 tūkstošiem, darba meklētāju skaitam pieaugot līdz 20,4%. Tomēr vērojot situāciju pavasara mēnešos, varam prognozēt 2.ceturksnī jau mazliet labāku arī šo rādītāju.

Rezumējot var teikt, ka maijā saņemtie rādītāji un ziņas no arvien vairāk uzņēmumiem liecina, ka jūnijā, kas būs noslēdzošais 2.ceturkšņa mēnesis, situāciju varēsim iezīmēt ne sliktāku kā maijā. Un tas signalizētu par pozitīvām pārmaiņām kopumā attiecībā uz 2.ceturkšņa kopprodukta datiem. Šajā situācija būtu ļoti svarīgi valdībai turpināt iepriekš nolemto struktūrpolitikā ekonomikā un fiskālajā stabilitātē, reformu virzībā, lai restrukturizācija tautsaimniecībā un valsts pārvaldē ieliktu kārtīgus pamatus.

Eiro Igaunijā?

Latvijas un visu Baltijas valstu attīstība, fiskālā konsolidācija, reformas un ekonomikas pārstrukturizācija ir balstīta uz vienotu mērķi – Māstrihtas kritēriju izpildi un eiro ieviešanu, lai pievienotos Eirozonai, pildītu tās noteiktās prasības un kā mazās un atvērtās ekonomikas iegūtu stabilitāti un labu pamatu ilgtspējīgai attīstībai. Tieši kopējais sabiedrības mērķis – virzība uz Eirozonu ir novērsusi iespējamo sociālo viļņošanos dziļa ekonomiskā krituma un rekordliela bezdarba laikā, guvusi sabiedrības un sociālo partneru atbalstu, ļāvusi un ļauj turpināt sāpīgās, bet nepieciešamās reformas daudzās jomās.

ECB un EK ir nopietni jāapzinās savas pozīcijas un izteikumu sekas, meklējot argumentus, mainot procesa gaitā spēles noteikumus, mazinot sasniegto krīzes pārvarēšanā attiecībā uz Igauniju un pārējām Baltijas valstīm. Tas var novest gan pie atkārtotiem ārējiem satricinājumiem, spekulatīviem uzbrukumiem nacionālajām valūtām un investīciju vides graušanas, gan arī pie iekšpolitiskajiem satricinājumiem un sabiedrības viļņošanās. Tas ir visa Baltijas reģiona stabilitātes jautājums. Un tas nav tikai ekonomikas un finansiālās stabilitātes jautājums, bet arī izteikti politisks, ņemot mērā Baltijas atrašanās vietu un iespējamās sekas nekonsekventai politikai no ES puses.

Ja arī ir redzams, ka Māstrihtas kritēriji ir neatbilstoši, vai to ievērošana ir neadekvāta, nav pieļaujama to mainīšana procesa gaitā, kā tas var izrādīties attiecībā uz Igauniju. Ja arī tiktu nākotnē pieļauta kritēriju maiņa, tad ir jābūt argumentētai diskusijai par to nozīmīgumu un gradāciju, sevišķu uzmanību pievēršot fiskālajai disciplīnai, it sevišķi hroniskiem šo rādītāju pārkāpumiem, kas tad arī patlaban rada draudus Eirozonai.

Ļoti svarīgi ir ieviest striktu atbildību no Eirozonas valstīm par finansiālās stabilitātes kritēriju pārkāpumiem, lai radītu izprotamu sistēmu bez dažādu izņēmumu pieļaušanas, zaudējot konsekvenci un pieļaujot dubultmorāli. Tas nozīmētu reāli piemērotus sodus, valstīm zaudējot pieeju naudas plūsmām, balsstiesībām, utt.

Latvijai ir ļoti svarīgi, lai Igaunijā tiktu ieviests eiro, ja valsts ir izpildījusi visus priekšnosacījumus adekvāti sen zināmām prasībām. Nav pieļaujama nosacījumu maiņa procesā izmantojot dažādus nākotnes pieņēmumus, kā patlaban to izsaka ECB un viens otrs ekonomikas smagsvars. Igaunijas neielaišana Eirozonā, it sevišķi, ja tiks bāzēta uz subjektīviem vai neizpildāmiem nosacījumiem (ļoti zema inflācija) krietni mazinās arī Latvijas un Lietuvas iespēju tikt tajā pēc patlaban izstrādā ekonomikas un fiskālās restrukturizācijas un reformu plāna. Ieviešot eiro Igaunija iegūs zināmu privilēģiju attiecībā uz pārējiem baltiešu kaimiņiem, taču tā jau ir bijusi arī iepriekš pateicoties krietni labākam valsts tēlam un ekonomikas un valsts struktūrai un kvalitātei. Latvijai turpinot iesākto reformās Igaunijas ieguvums visai drīz pārsviedīsies arī uz Latviju, jo reģions tāpat tiek uztverts kā viens, pie tam Latvijas ekonomika un teritorija ir lielāka, un vēl ir Rīgas faktors. Galvenais, lai visās valstīs procesi noris līdzīgi, tad mēs iegūsim labāku kredītreitingu un investīciju piesaisti, būdami arī ārpus zonas, bet sava apņēmībā cieši sekot savam kursam uz eiro ieviešanu, neskatoties pat uz neskaidrāku kritēriju piemērošanu un nekonsekvenci no ES puses. Ja gadījumā Igaunijā būs eiro, bet Latvija vārgi virzīsies uz ekonomikas un valsts pārvaldes sakārtošanu, fiskālo stabilitāti, tad dažādas spekulācijas par valsti un valūtu atkal atsāksies, virzot Latviju zināmā miglas zonā.

Pagaidām gan man ir bažas par ES institūciju konsekvenci attiecībā uz Igauniju, kas var izmainīt šīs valsts plānus par eiro ieviešanu 2011.gadā. Iespējams, ka var tikt piemēroti kaut kādi jaunie kritēriji, kas valsti var pavirzīt šajā grafikā par gadu diviem, ar visai lielām galvassāpēm par zemas inflācijas noturēšanu, kas būs ļoti grūti cenu un algu izlīdzināšanās procesā esot vienotā tirgū.

Plusi:

- Igaunijā pazūd valūtas risks, ir pieeja ECB līdzekļiem;

- Līdzīgu procesu norise Latvijā signalizē par strauju tuvināšanos Eirozonai, kas krietni mazina valūtas risku un liek runāt par potenciālu drīzu Eirozonas dalībnieci;

- Igaunijas valsts kredītreitings uzlabojas par pāris pakāpēm, līdzīgi, bet ar mazāk tas pieaug arī Latvijai;

- Igaunija pievelk vairāk investīcijas, domātas visam reģionam, taču visai ātri tās pāriet uz potenciāli interesantākiem tirgiem (LAT, LIT);

- nodarbinātība Igaunijā aug, darba algām mērens, bet stabils kāpums;

- minimāla darbaspēka imigrācija, jo stabilitāte un izaugsme valstī aktivizē uzņēmējdarbību;

- pēc eiro ieviešanas cenu kāpums ne mazāks kā 2-3% gadā, galvenokārt dēļ straujākas konverģences ar ES ekonomikai iegūstot jaunu stabilitāti un grūdienu;

- patēriņš atsāk drošāk pieaugt, kreditēšanā pieaugums, taču adekvāti kontrolēts dēļ krīzes mācības;

- visticamāk, ka Igaunija darīs daudz lai piesaistītu ārvalstu investīcijas eksporta radīšanai, kas krietni uzlabotā kredītreitinga dēļ radīs stabilu divciparu eksporta pieaugumu ik gadu;

- Igaunijā ieviešot eiro, bet dažus gadus Latvijā vēl ne, dod iespēju padarīt mūsu preces un pakalpojumus lētākus nekā kaimiņiem, uzlabojot savstarpējo tirdzniecības bilanci. Tas gan var nerealizēties pie Igaunijas augstākas konkurētspējas un krietni apjomīgākiem un lētākiem pieejamākiem finanšu resursiem.

Mīnusi:

Ja ievieš:

- Mīnusu ir krietni mazāk, jo valsts ieiešana Eirozonā rada krietni sabalansētāku un prognozējamāku vidi;

cenu pieaugums Igaunijā varētu būt lielāks, tomēr ne tik būtiski (to parāda Slovēnija un Slovākija)

- Latvija varētu zaudēt reģionam domātās investīcijas, tādejādi arī darba vietas, nodokļu ieņēmumus un tēlu, ja savā virzībā minstināsies;

- Igaunijas konkurētspēja pieaug vēl straujāk, padarot vēl lielāku plaisu starp Baltijas valstīm;

Ja neievieš:

- Eiro neieviešana Igaunijā atkal pievērsīs uzmanību reģionam kā potenciāli ievainojamam (valūtas, iekšpolitika, ārpolitika), atkal baumas un spekulācijas par valūtām, politiku, valsts jēgu;

- uzticība ES Latvijā nokritīs līdz kritiskam līmenim, valsts neizmantos visu potenciālu attīstībā dēļ nenoteiktības.

Par eiro un ES

Latvijas un visu Baltijas valstu attīstība, fiskālā konsolidācija, reformas un ekonomikas pārstrukturizācija ir balstīta uz vienotu mērķi – Māstrihtas kritēriju izpildi un eiro ieviešanu, lai pievienotos Eirozonai, pildītu tās noteiktās prasības un kā mazās un atvērtās ekonomikas iegūtu stabilitāti un labu pamatu ilgtspējīgai attīstībai. Tieši kopējais sabiedrības mērķis – virzība uz Eirozonu ir novērsusi iespējamo sociālo viļņošanos dziļa ekonomiskā krituma un rekordliela bezdarba laikā, guvusi sabiedrības un sociālo partneru atbalstu, ļāvusi un ļauj turpināt sāpīgās, bet nepieciešamās reformas daudzās jomās.

ECB un EK ir nopietni jāapzinās savas pozīcijas un izteikumu sekas, meklējot argumentus, mainot procesa gaitā spēles noteikumus, mazinot sasniegto krīzes pārvarēšanā attiecībā uz Igauniju un pārējām Baltijas valstīm. Tas var novest gan pie atkārtotiem ārējiem satricinājumiem, spekulatīviem uzbrukumiem nacionālajām valūtām un investīciju vides graušanas, gan arī pie iekšpolitiskajiem satricinājumiem un sabiedrības viļņošanās. Tas ir visa Baltijas reģiona stabilitātes jautājums. Un tas nav tikai ekonomikas un finansiālās stabilitātes jautājums, bet arī izteikti politisks, ņemot mērā Baltijas atrašanās vietu un iespējamās sekas nekonsekventai politikai no ES puses.

Ja arī ir redzams, ka Māstrihtas kritēriji ir neatbilstoši, vai to ievērošana ir neadekvāta, nav pieļaujama to mainīšana procesa gaitā, kā tas var izrādīties attiecībā uz Igauniju. Ja arī tiktu nākotnē pieļauta kritēriju maiņa, tad ir jābūt argumentētai diskusijai par to nozīmīgumu un gradāciju, sevišķu uzmanību pievēršot fiskālajai disciplīnai, it sevišķi hroniskiem šo rādītāju pārkāpumiem, kas tad arī patlaban rada draudus Eirozonai.

Ļoti svarīgi ir ieviest striktu atbildību no Eirozonas valstīm par finansiālās stabilitātes kritēriju pārkāpumiem, lai radītu izprotamu sistēmu bez dažādu izņēmumu pieļaušanas, zaudējot konsekvenci un pieļaujot dubultmorāli. Tas nozīmētu reāli piemērotus sodus, valstīm zaudējot pieeju naudas plūsmām, balsstiesībām, utt.

Par ēnu ekonomikas apkarošanas plānu

Tas, ka šai ilgstoši esošajai problēmai, ka valstī visu laiku ir bijušas 2 paralēlās ekonomikas un tikai viens valsts budžets visiem, ir pievērsta top prioritāte valstiskā ļoti svarīgs lēmums. pasākumu izstrāde ir pieaicinātas kompetentas institūcijas. Cerams, ka ar savu redzējumu un starptautisko pieredzi varēs līdzēt arī starptautiskie aizdevēji. Paredzams, ka cīņa par ekonomikas legalizāciju prasīs daudz laika un pūļu, un ļoti svarīga būs valstiska domāšana un politiskā izšķiršanās. Ja arī patlaban nav daudz konkrētu priekšlikumu, tomēr ir jāuzsver procesa virzība un apņemšanās situāciju apzināt pilnīgāk un piedāvāt labākos risinājumus. Daudzi jautājumi ir saistīti ar nodokļu politikas piemērošanu, birokrātiju, kas visām nozarēm ir līdzīgi. Daudzu jautājumu atrisināšanā varētu palīdzēt nozaru pārstāvju ieteikumi.

Tomēr jau tagad vajag domāt par galvenajiem blokiem, neatkarīgi no situācijas padziļinātas izpētes.

1.VID funkciju kvalitatīvs pastiprinājums, kuras atdevi varētu regulāri apzināt no atgriezeniskās saites ar uzņēmējiem, iedzīvotājiem. Radīt situāciju, ka nodokļu konsultanti bez steigas un stresa būtu spējīgi apkalpot klientus.

2.Soda sistēmas segregācija par pārkāpumiem. Lieliem un regulāriem pārkāpējiem piemērot bargus sodus un izslēgšanu no uzņēmējdarbības. Par pirmo reizi, par sīkumiem, neizpratni vairāk skatīties no konsultatīvas palīdzības nevis soda puses.

3.Izslēgt no valsts pasūtījumu, investīciju programmu, ES fondu apguves šaubīgas reputācijas uzņēmumus (nodokļu disciplīnas, nomaksas, darba algu jomā).

4.Pārdomāt kritērijus iespējamajā nodokļu amnestijas jomā. Lai arī tas ir morālas dabas jautājums, gala rezultātā ieguvēju būtu vairāk, ja process tiktu pamatoti izskaidrots sabiedrībai.

5.Datu aprites jautājums. Beidzot ir jārada sabiedrības interesēs funkcionējoša sistēma, ar skaidri saprotamiem piekļuves/lietošanas principiem un uzraudzību.

6.Darba grupai, valdībai, VID nepārtraukti informēt un monitorēt ēnu ekonomikas apkarošanas, sabiedrības izglītošanas/konsultēšanas pasākumu gaitu.

Galvenais ir neapstāties virzībā un komunikācijā ar sabiedrību. Jo vairāk mēs atgūsim ēnā ielaisto ekonomiku, jo mazināsies spriedze par draudošajiem fiskālajiem pasākumiem sociālajā jomā.

Par nodokļiem

Kā jau bija gaidāms, pavasaris ir atnesis ne tikai sauli un pakāpeniskus uzlabojumus vairākos ekonomikas rādītājos, bet arī runas par nodokļiem, saistībā ar Latvijas apņēmību noturēt budžeta deficītu tuvākajos gados noteiktajā līmenī. Tas pat ir labi, ka jau savlaicīgi tiek domāts par valsts fiskālo politiku, lai tas nenāktu kopā vienā paketē rudenī ar Saeimas vēlēšanām un to saistīto populismu. Arī starptautiskie aizdevēji bez jau akceptētajām nostādnēm nodokļu politikā ir nākuši klajā ar jaunu iniciatīvu nekustamā īpašuma nodokļa jomā. Tajā pat laikā sabiedrība un uzņēmēji ar to visu ir saņēmuši kārtējo pesimisma devu, kas liek rīkoties savādāk, mainot akcentus. Proti, arvien skaļāks un pamatotāks kļūst viedoklis, ka primārā uzmanība ir jāpievērš jau esošo nodokļu iekasēšanā un tikai pēc tam, totālas bezizejas situācija, jāceļ likmes. Tajā pat laikā vairums ekspertu ir vienisprātis, ka, piemēram, pārdomāta revīzija nekustamā īpašuma nodokļa jomā ir nepieciešama un īstenojama, ievērojot progresivitāti.

Tomēr primārais patlaban būtu sakoncentrēt visus spēkus, valsts un sabiedrības, lai panāktu pelēkas ekonomikas pāriešanu baltajā, kas nozīmē biznesa legalizāciju un iekasēto nodokļu apjoma pieaugumu, kas mazinātu runas par turpmāku nodokļu sloga pieaugumu valstī, lai iekļautos noteiktajos fiskālajos rāmjos. Patlaban no valsts kabatas slīd projām gan tabakas akcīzes nodoklis, gan sociālās iemaksas un iedzīvotāju ienākumu nodoklis, kas tikai daļēji liecina par darba samaksas un pirktspējas kritumu. Ja tiek lēsts, ka paliek ārpus ekonomikas vai daļēji no nodokļiem izvairās vairāki miljardi latu, tad valdībai kopā ar sabiedrību ir jāatrod veids, kā šo situāciju mainīt. To ir jādara gan ar labu, gan sliktu. Ar labu tāpēc, ka pati valsts daļu biznesa ir iedzinusi apātijā un bailēs no birokrātijas un kontroļu plūdiem. Varbūt ir vērts apsvērt Krievijas un citu valstu pieredzi par moratoriju nodokļu nemaksātājiem, kura laikā tie labprātīgi norēķinās ar valsti par noteiktu periodu un netiek pakļauti represijām. Tāpat vienmēr būs ko darīt, lai vienkāršotu norēķinus ar valsti, lai sniegtu pēc iespējas profesionālākas konsultācijas nodokļu maksātājiem. Te jau ir redzams zināms progress un dzirdama vēl labāka apņemšanās.

Savukārt valstij ir jākļūst krietni agresīvākai pret apzinātiem un liela apmēra nodokļu izvairīšanās un izkrāpšanas gadījumiem, par saviem panākumiem nemitīgi ziņojot sabiedrībai, lai iegūtu tās atbalstu. Ja reiz beidzot tiek nolemts pamatīgi mazināt pelēko ekonomiku, tad valstij ir jāsniedz krietni lielāks atbalsts visā šajā procesā iesaistītajām institūcijām, gan VID, gan IeM, gan citām. Te nu nederēs vienkāršs lineārs izdevumu un darbinieku samazinājums kā bieži vien ierasts valsts iestādēs. Piemēram, laikā, kad tabakas kontrabandas dēļ valstij nekaunīgi iet garām miljoni latu, atbildīgajās iestādēs darbinieku skaits un atalgojuma līmenis ir mainīts tāpat kā vidēji visur citur. Ja reiz valdība uzņemas šo nebūt ne vieglo ceļu, tad tam ir arī jānodrošina prioritārs atbalsts, jo izdevumiem būtu jāatmaksājas ar uzviju, it sevišķi, runājot par ilgtermiņu. Jācer, ka FM izdosies kopā ar ekspertiem un sabiedrību radīt sistēmu ēnu ekonomikas mazināšanā, kas jau vistuvākajā laikā dotu rezultātu un mainītu nodokļu politiku to samazināšanas virzienā. Tas ir ļoti izšķirīgi brīdi, kad valstij ir jāveic papildus izdevumu samazinājums tuvākajos gados, lai beidzot sasniegu sabalansētu valsts budžetu. Ir jāmaina akcents no nodokļu celšanas uz to iekasēšanas profesionalitāti.

Izvēlies un atbalsti Latvijas preces un pakalpojumus!

Atskatoties uz norisēm Latvijas tautsaimniecībā pēdējā desmitgadē, pārņem dalītas sajūtas. Negaidīti straujo vidējo ikgadējo kopprodukta pieaugumu par 8% no 2000-2007.gadam tik pat negaidīti nomainīja iespējamais ekonomikas kritums par 25% laika posmā no 2008-2010.gadam. Te var atsaukties gan uz iestāšanos ES un no tā izrietošā efekta, gan uz Latvijas ekonomikas pārkarsēšanu, gan arī uz globālo krīzi. Tomēr nevar neminēt milzīgās nesabalansētības mūsu ekonomikā, kuru ilgstoša ignorēšana arī noveda valsti patreizējā stāvoklī. Krīze ir ne vien objektīva mācību stunda, bet arī lieliska iespēja pamatīgi izvētīt esošo situāciju un nostādīt tautsaimniecību uz stabiliem ilgtspējīgiem pamatiem.

Kas tad daudzu gadu garumā ir risinājies mūsu ekonomikā? Ir notikusi strauja pārorientēšanās uz iekšējo patēriņu, kuru galvenokārt nodrošināja milzīgie importa apjomi. Tajā pat laikā maza uzmanība tika pievērsta ražotājiem, eksportētājiem, noieta tirgu meklēšanai citās valstī, importa aizstāšanai ar pašu radītajām precēm.

Pakalpojumu nozaru īpatsvars ekonomikas struktūrā kopš 1995.gada ir pieaudzis līdz pat 75%, tai skaitā mazumtirdzniecības, no 11% līdz 21%, bet , komercpakalpojumu, no 4% līdz 16%. Tajā pat laikā apstrādes rūpniecības īpatsvars ir krities no 22% uz 10%. Lai arī bija nepieciešamas noteiktas strukturālās izmaiņas tautsaimniecībā, ko noteica tirgus ekonomikas principi, taču Latvijā vērotais rezultāts ir visai atšķirīgs kaut vai no ekonomiski ļoti līdzīgajām pārējām abām Baltijas valstīm. Arī tur ekonomikas bija nesabalansētas, taču mazākā mērā nekā Latvijā, tomēr abās valstīs visu laiku uzmanība ir tikusi pievērsta gan rūpniecībai, gan eksportam un investīciju piesaistei eksporta ražotnēm. To apliecina fakts, ka 15 gadu laikā apstrādes rūpniecības īpatsvars ir mainījies nedaudz un tas joprojām ir ap 15-20% no kopprodukta. Nemaz jau nerunājot par preču eksportu, kas Latvijai ir vien ap trešdaļu no IKP, bet kaimiņvalstīs puse un pat vairāk. Vienīgais mierinājums visus šos gadus ir bijis Latvijas pakalpojumu eksports, galvenokārt tranzīta jomā.

Visus šos gadus apstrādes rūpniecībai ir bijis visai niecīgs atbalsts no valsts puses. Tikai pēdējo divu gadu laikā ir notikusi sarosīšanās visos līmeņos, lai dotu impulsu nozares attīstībai un tās potenciāla izmantošanai. Diezin vai bez tik dziļas ekonomiskās krīzes tas būtu noticis! Taču tagad ir redzams, ka iekšējais patēriņš valstī ir pamatīgi krities, un pat tam atgūstoties, tā pieaugums būs stipri vien mērens. Tajā pat laikā ar katru nākamo mēnesi arvien izteiktāk ir redzams, ka valsts ekonomikai atgūties palīdzēs ražotāji, arī lauksaimnieki. Ja vēl pirms pāris mēnešiem rūpniecības apjomi gada griezumā vēl bija kritušies par 10-15%, tad jau 4.ceturksnī kritums saruka līdz 6,7%, bet pret 3.ceturksni jau bija pieaugums par 3,8%. Te ir jāuzteic pašu uzņēmēju spēja pārvarēt samilzušās grūtības, veikt nepieciešamās izmaiņas savā darbībā, nezaudējot cerības un raugoties daudz plašāk savu ražojumu noieta tirgu meklēšanā. Svarīgi ir pieminēt arī nozaru asociāciju daudz aktīvāku darbību, arvien pragmatiskāk prasot un piedāvājot risinājumus, lai ražotāji un eksportētāji varētu daudz pārliecinošāk atsperties šajā iespēju laikā. Ir ļoti svarīgi turpināt uzsākto gan eksporta garantiju jomā, gan uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, gan pozīcijas noformulēšanu attiecībā uz atbalstāmajām nozarēm vai klasteru veidošanā.

Ne mazāk svarīgs ir pakalpojumu eksports, kuram krīzes laikā ir būtiska stabilizējoša loma, ļaujot pirmo reizi pozitīvajai pakalpojumu bilancei pārsniegt negatīvo preču tirdzniecības saldo. Lauvas tiesu šeit dod tranzīta pakalpojumi, kuri arī globālās krīzes laikā dod lielu pienesumu Latvijas ekonomikai. Taču joprojām ir nozares, kuru pakalpojumu eksportam varētu būt labs potenciāls, bet kurš joprojām netiek izmantots, jo ir nepieciešams krietni lielāks atbalsts no valsts puses, kā arī uzņēmēju pašu organizētība. Tie ir gan tūrisma, gan informāciju tehnoloģiju, gan izglītības un veselības pakalpojumi, radošā industrija u.c. Un, beidzot, Latvijas valstij, uzņēmējiem un iedzīvotājiem ir jāsāk nopietnāk novērtēt Latvijā radītas preces un pakalpojumus, jo līdz šim pārāk viegli esam akceptējuši importa plūdus. Te nav runa par iekšējā tirgus protekcionismu, bet gan par sabiedrības un valsts attieksmi, palīdzību sev pašiem caur darba vietām un nodokļiem, caur Latvijas labāko preču un pakalpojumu zīmolu spodrināšanu, ceļot pašapziņu.

Izstādei "Ražots Latvijā" ir jākļūst par regulāru un svarīgu notikumu valstī, par vēl vienu kopumu, kurā mēs apzinātu savu potenciālu un meklētu sadarbību un risinājumus. Gan ražotāji, gan pakalpojumu sniedzēji, gan valsts institūcijas, gan projektu finansētāji. Tādejādi mēs Latvijā apzinātu savu potenciālu un celtu pašapziņu.

Par nodokļu nemaksāšanu

Ja Latvijā būtu vien ekonomiskā krīze, tad saliedēta sabiedrības un valdības sadarbība prastu no tās iziet ārā ar savstarpējo sapratni, uzticēšanos un arī īsākā laika posmā. Taču valstī ir smagas eksistenciālas dabas problēmas un pamatīga morālē krīze, atskatoties uz pagājušajām divām desmitgadēm. Tas tad arī ārkārtīgi saasina situāciju un padara valdības un valsts administrācijas cīņu ar krīzi un spēju restrukturizēt tautsaimniecību mazāk efektīvu, jo neuzticība ir liela. Viena no lielākajām un neatrisinātajām problēmām ir pelēkā ekonomika un sabiedrības/valsts attieksme pret nodokļu maksāšanu. Kā ēnu ekonomika bija liela problēma 90tajos gados, tā tāda ir palikusi arī patlaban, pie tam ar tendenci pieaugt. Diezin vai kāds apšaubīs, ka tā ir vismaz ceturtdaļa, ja ne trešdaļa no mūsu ekonomikas un arī potenciālās nodokļu naudas. Ja jau izcili caurspīdīgajā Skandināvijā eksperti runā par vismaz 10% no ekonomikas, tad mēs tikai varam iedomāties savu situāciju. Tādejādi valsts netiek pie ļoti apjomīgiem potenciālajiem nodokļu ieņēmumiem, jo valsts tam nav gatava un sabiedrība/uzņēmēji arī. Krīze ir labs laiks, lai beidzot satricinātu šo problēmu masu, lai tā kā lavīna atnestu visām pusēm pieņemamumus risinājumus.

Kas tad ir jādara? Sabiedrība visus šos gadus ir tracināta ar neskaitāmiem faktiem, mājieniem, gan no valsts puses, gan žurnālistiem un ekspertiem par nodokļu shēmošanām, izvairīšanos maksāt, mahinācijām. Tajā pat laikā prāvu un labu risinājumu nav bijis daudz. Visbēdīgākais ir fakts, ka sabiedrībai pieņemamu bargu risinājumu ir bijis maz, liekot noprast, ka valsts institūcijas un politiķi nav bijuši ieinteresēti citos risinājumos vai arī nav varējuši tos atrast. Skaidrs, ka tas ikvienam godīgam nodokļu maksātājam ir licis smagi nopūsties un arī pārdomāt savu attieksmi pret valsti. Sevišķi jūtīgi ir mazie un jaundibinātie uzņēmumi. Krīzes laikā tas ir vēl izteiktāk. Arī ārvalstu investori, eksperti un vēstnieki ir izbrīnā par maigo valsts institūciju auklēšanos ar nodokļu nemaksātājiem, it sevišķi tiem, kas bravurīgi gadiem izlokās no tiem un pat darbojas ar valsts vai pašvaldību pasūtījumiem. Ir jādara viss, lai VID un citām atbildīgajām valsts institūcijām būtu iespējams jau tuvākajos mēnešos parādīt sabiedrībai attieksme un iedarbības instrumentu maiņu, lai iegūtu sabiedrības uzticību. Likumiem ir jābūt stingriem, procedūrām ātrām un efektīvām, institūciju kapacitātei atbilstošai, valdības atbalstam lielam. Ir jārada pozitīvs precedents, ir jāķeras klāt lielajiem nemaksātajiem, sevišķi nekaunīgajiem gadījumiem. Jebkāda paraugprāva par liela mēroga izvairīšanos no nodokļu maksāšanas būtu liels ieguvums valstij un sabiedrībai. Tā būtu mācība citiem un tas pamazām uzlabotu sabiedrības komunikāciju ar valsti, kuras rezultāts būtu adekvātāka nodokļu plūsma valsts kasē, kas mazinātu histēriju par akūtu naudas trūkumu veselības aprūpei, izglītībai, sociālo jautājumu risināšanai utt.

Otrs ne mazāk svarīgs jautājums ir par VID komunikāciju ar sabiedrību. Ir jāatrod veids, kā ierēdņi varētu vēl vairāk konsultēt uzņēmējus, iedzīvotājus, atrodot labākos risinājumus, bargi nesodot par sīkumiem, mazinot dažādas formalitātes, apvienojot datu bāzes vai procedūras. Šeit ir milzīgs potenciāls uzlabojumiem, un, gan VID, gan arī valdībai ir jāatrod veids, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Sabiedrība to atkal novērtētu, palielinoties nodokļu ieņēmumiem.

Sabiedrība un uzņēmēji tur pat vai 20 gadu laikā ir noguruši no nodokļu maksāšanas izvairīšanās un atskaišu noformēšanas, tāpat kā VID un citas valsts institūcijas no to iekasēšanas nepilnībām un daudzu maksātāju uzvedības. Bez šīs ārkārtīgi svarīgās problēmas atrisināšanas nebūs iespējama ilgtspējīga Latvijas attīstība, pat ja valsts ekonomika atkal nostātos uz kājām, jo morāles jautājumi paliks neatrisināti pamatos.

Jānovēl valstij (VID, prokuratūrai) vērsties ar lielu bardzību pret lielajiem un nekaunīgajiem nodokļu nemaksātājiem. Tajā pat laikā, iekasējot nodokļus, jāvirzās pretim kā konsultantam iedzīvotājiem, jauniesācējiem biznesā, mazajiem uzņēmumiem. Ikviens taču var apjautāties par situāciju tepat kaimiņos, Igaunijā, Skandināvijā, tādās valstīsi kā Īrijā, Lielbritānijā un citur. Uzreiz iezīmēsies mūsu problēmas uz šī fona, tātad arī iespējamie risinājumi. Un, ja valsts grib saņemt nodokļus, tad tai ir jāmācās tos paņemt gan ar labu, gan sliktu.