piektdiena, 2009. gada 13. novembris

Raksts "Liesma" par lekciju Vidzemes Augstskolā

Vidzemes Augstskolā publisko lekciju «Latvijas ekonomikas virzība» vadīja SEB bankas galvenais ekonomists un premjerministra ārštata padomnieks ekonomikas un finanšu jautājumos ANDRIS VILKS. Piedāvājam ieskatu stāstītajā.


Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ekonomikas attīstībā piedzīvojusi tik, cik daža valsts gadsimtā. Bijuši krasi ekonomikas kritumi un pacēlumi, ko ekonomistiem grūti ielikt teorētiskos rāmjos. Pēc Krievijas krīzes 1999. gadā Latvijas ekonomika sāka lēnu izaugsmi, bet ar iestāšanos ES sākās ekonomisko ilūziju laiks, ekonomika attīstījās nesabalansēti. Apstrādes rūpniecības īpatsvars tautsaimniecībā līdz 10 %, kamēr Igaunijā un Lietuvā tas turas stabili ap 15-20 %, kas būtu arī optimālāks līmenis mums. Neproporcionāli liels izveidojies pakalpojumu īpatsvars, it sevišķi, mazumtirdzniecības. Mēs importējām daudz vairāk nekā saražojām, un tērējām daudz vairāk nekā pelnījām. Sabiedrība un uzņēmēji rīkojās tā, kā ļāva valsts. Valdības ignorēja ekspertu brīdinājumus, kas sāka skanēt sevišķi skaļi jau kopš 2006.gada.

«Parex» banka galvenokārt kļuva par pasaules finanšu krīzes, ne Latvijas ekonomisko problēmu upuri, tādēļ grūti vainot Latvijas banku uzraudzības iestādes, atšķirībā no gadījuma ar banku «Baltija». Ja runājam par valsts izdevumiem, tad «Parex» pārņemšana, lai arī dārga, tomēr nepieļāva situāciju, ka banku sistēmā dēļ visaptverošas panikas un neskaidrības varēja rasties pamatīgas problēmas. Diezin vai izdosies pilnībā atgūt bankā ieguldīto valsts naudu, taču to varēs vērtēt tikai pēc gadiem. Iespējams, ka pat zināmi zaudējumi tajā laikā būs bijuši attaisnojami, ja banku sistēma joprojām būs labi funkcionējoša un starptautiskais aizdevums būs ievirzījis ekonomiku pareizajās sliedēs. Laikam jau pats optimālākais variants būtu banku sadalīt un pārdot atsevišķas daļas, atgūstot maksimāli iespējamo summu.

Neskatoties uz ārvalstu ekspertu skepsi par potenciālajām problēmām banku nozarē, Latvijas banku sistēma ir izdzīvojusi un joprojām nevienai bankai nav nepieciešama valsts palīdzība. Arī runājot par nerezidentiem, kuru noguldījumi banku sistēmā ir ap 40%, samazinājuši savus depozītu apjomu vien par 20%, laikā, kad ekonomikā ir liels kritums.

Pārtraukti spekulatīvi uzbrukumi latam, kas ir veicinājis stabilitāti finanšu tirgū un ekonomikā. Latvija ir izvēlējusies iekšējās devalvācijas ceļu un tā vietā, lai devalvētu latu, būtiski mazina izmaksas un pamazām atjauno konkurētspēju.

Diemžēl daudz laika jau ir zaudēts strīdos gan par reformām, gan budžetu. Un tas ir noticis laikā, kad Latvijai ir pievērsta pastiprināta starptautisko mēdiju uzmanība un uzraudzībā no ārpuses. Nu kaut vai zinot faktu, ka no Latvijas tiek prasīts paplašināt nodokļu bāzi, tiek meklēti iemesli to nedarīt. Piemēram, Tautas partija pārāk spītīgi iebilda pret nekustamā īpašuma nodokļa ieviešanu, kas tik un tā būs jādara, lai mazāks slogs būtu uz citiem jūtīgiem nodokļiem vai pabalstiem. Tajā pat laikā uzņēmēji ir daudz elastīgāki un drosmīgāki savos lēmumus. Tagad pats svarīgākais, ir lai būtu saprotama un prognozējama valsts politika. Daudzi uzņēmēji līdz šim valsts neskaidras politikas dēļ nesāka jaunus projektus.

Dziļākais Latvijas ekonomikas kritums ir aiz muguras. Vērojamas pirmās stabilizācijas pazīmes. Nodokļu ieņēmumi nav kritušies tik dramatiski kā gada sākumā. Esam izmantojuši tikai daļu aizņemtās naudas. Valsts kasē rezervē glabājas 2 miljardi eiro no SVF un ES, ko, iespējams, nevajadzēs izmantot tuvākajā laikā plānotajā apjomā. Saskaņots nākamā gada budžets. Bezdarba pieaugums privātajā sektorā ir lēnāks. Nekustamā īpašuma cenas stabilizējas vai pat atsāk lēnām aug. Likmes naudas tirgū stabilizējas. Latvijas Bankai atjaunotas rezerves. Pirmo reizi kopš daudziem gadiem mēs eksportējam preces un pakalpojumus vairāk nekā importējam. Latvijas tranzīta bizness stabili attīstās u nozarē nav bijis kritums. Atkopjas kokrūpniecība un citas nozares. Krīze sniedz iespēju veidot pareizi sabalansētu ekonomisko struktūru.

Lielākais risks — taupības politika var būt nepanesama ekonomikai un sabiedrībai, tas var radīt pieaugošu sociālo neapmierinātību. Agri sākusies Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa rada populisma draudus, kas sarežģī reformu veikšanu.

Tikko būs kaut cik stabilizējusies ekonomiskā situācija, Latvijai ir skaļāk jāpiesaka virzība uz eiro ieviešanu. Eiro ieviešanas logs varētu atvērties 2013. — 2014. gadā, kad būs sākusies izaugsme, panākts sabalansēts budžets, bet inflācija nepārsniegs noteiktos kritērijus. Iekšzemes kopprodukta pieaugums varētu atsākties 2011. gadā un būt vismaz 3 %. Turpmāk to vajadzētu turēt 5 — 7 % robežās, lai neatkārtotu ekonomikas pārkarsēšanu. Nevaram sapņot par ES vidējā līmeņa sasniegšanu pēc 10 gadiem, par ko runāja daži politiķi «treknajos gados». Normāli attīstoties, Latvijas ekonomika sasniegtu ES vidējo līmeni pēc kādiem 30 gadiem, taču visai komfortablu līmeni jau ir iespējams sasniegt pēc gadiem 15.

Latvijas ekonomika ir diezgan atkarīga no Baltijas kaimiņiem. Igaunija visdrīzāk būs gatava ieviest eiro 2011. gadā, bet kā uz to reaģēs ES? Ir pamatotas bažas, ja Igaunijā ieviestu eiro, daļa Latvijas un Lietuvas uzņēmumu reģistrētos tur, lai izmantotu eirozonas priekšrocības. Tas varētu mazināt Latvijas un Lietuvas ekonomiku pievilcību, nodokļu un investīciju plūsmu.

Bez tam Baltijā zināmas bažas rada arī Lietuvas situācijas, kur ekonomikas krituma zemākais punkts vēl ir priekšā, taču lietuvieši spītīgi neizmanto SVF un ES palīdzību, aizņemoties naudu par daudz lielākiem procentiem no iedzīvotājiem obligāciju veidā un no aizdevējiem pasaules finanšu tirgū. Ir liela varbūtība, ka Lietuva tik un tā būs spiesta izmantot kaut daļēji SVF un ES palīdzību. Tikmēr var būt zaudēts laiks, arī procentu maksājumi būs lieli par aizņemto naudu.

Nākotnē Andris Vilks saredz Baltijas un Skandināvijas tirgu saplūšanu, kas būs viens no dinamiskākās attīstības reģioniem pasaulē. Tomēr kopumā «Vecās» Eiropas labklājības valstis uzaudzējušas pārāk lielu tauku kārtu, ne visai elastīgu ekonomisko modeli, kurš nespēj ātri reaģēt uz globālās ekonomikas izaicinājumiem, konkurējot ar ASV, Ķīnu un Latīņameriku.

trešdiena, 2009. gada 11. novembris

Intervija par IKP žurnālā Kapitāls

  1. Kādu, Jūsuprāt, iekšzemes kopprodukta kritumu Latvija varētu piedzīvot nākamajā gadā. Ar ko pamatojams Jūsu vērtējums? Vai, Jūsuprāt, ir pamatots uzskats, ka jau nākamā gada trešajā vai ceturtajā ceturksnī valsts IKP vismaz ceturkšņu ietvaros varētu palielināties? Vai ir pamatots uzskats, ka arī iekšzemes patēriņš nākamā gada trešajā vai ceturtajā ceturksnī varētu sākt palielināties?

Nākamā gada dati būs atkarīgi no tā, kā atgūsies pasaules ekonomika un no tā, cik ātri un kvalitatīvi pārorientēsies Latvijas ekonomika un valsts pārvalde. Mūsu bāzes scenārijs ir 3% kritums, bet tikpat labi var būt gan -4% vai -1%. Ekonomika nomināli piezemēsies vai nu otrajā (labākajā gadījumā) vai trešajā ceturksnī. 4.ceturksnī ekonomikai ja vajadzētu būt virs nulles gada griezumā, jo ekonomikā jau būs sācies jaunais izaugsmes cikls. Krituma fāzē jau būs bijis pavadīts pietekoši ilgs laiks.

  1. Kuras tautsaimniecības nozares, Jūsuprāt, nākamajā gadā varētu piedzīvot kāpumu? Kurām tieši pretēji – jārēķinās ar kritumu? Vai kopējie mazumtirdzniecības un būvniecības apjomi, Jūsuprāt, varētu samazināties arī nākamajā gadā?

Viennozīmīgi apstrādes rūpniecība, transports, sakari un loģistika. Situācija uzlabosies lauksaimniecībā, kuru varētu stimulēt ārējais pieprasījums. Būvniecībā kopumā būs mīnusi, taču cerība slēpjas nepieciešamībā straujāk apgūt ES naudu. Ir potenciāls tos mazināt. Diemžēl kritums turpināsies pakalpojumos, kas saistīti ar vietējo patēriņu – iekšzemes tirdzniecībā, sabiedriskā ēdināšanā, dažādos pakalpojumos.

  1. Vai deflaciozās tendences, Jūsuprāt, turpināsies arī nākamajā gadā? Kāds varētu būt nākamā gada inflācijas rādītājs (nevis 12 mēnešu vidējais, bet 2010.gads pret 2009.gadu)? Cik, Jūsuprāt, būtisks potenciāls ir izejvielu kāpumam pasaules preču biržas un cik lielu ietekmi uz patēriņa un ražotāju cenu dinamiku tas varētu atstāt nākamajā gadā?

Lai gan daudz tiek runāts par deflācijas plūdiem, tā nebūs ne tik dziļa, ne arī ilgstoša, jo Latvija kā maza un atvērta ekonomika jau nākamā gada beigās būs spiesta atsist inflācijas uzbrukumu no pasaules, kur tā būs jau attīstījusies, ekonomiskai aktivitātei dzenot uz augšu dažādas cenas. Tieši resursu cenu kāpums pasaulē izdarīs spiedienu uz cenām Latvijā. Gada pirmajā pusē patēriņa cenu indekss piezemēsies par vairākiem procentiem, taču uz gada beigām kritums saruks. Gada laikā cenu indeksa kritums būs 2-3%. Ja ekonomika nespēs pretoties inflācija simporta spiedienam, tad deflācija būs 1-2% uz gada beigām.

  1. Ņemot vērā, ka bezdarba rādītājs nemainās kontekstā ar IKP dinamiku, vai, Jūsuprāt, var izteikt prognozi, ka reģistrētā bezdarba līmenis nākamgad varētu turpināt pieaugt? Kāds, Jūsuprāt, bezdarba līmenis varētu būt nākamā gada beigās?

Darba meklētāju īpatsvars sasniegs augstāko līmeni gada pirmajā pusē (virs 20%), gada beigās samazinoties līdz 16-17%. Bezdarbu samazinās gan apjomīgā emigrācija, gan pakāpeniski pieaugošā nodarbinātība privātajā sektorā, ekonomikai sākot pieaugt gada otrajā pusē. Reģistrētais bezdarbs gada beigās varētu svārstīties ap 13-14%.

  1. Kad Jūsuprāt Latvijas ekonomikas kritums varētu sasniegt visdziļāko punktu, un kas būs noteicošie faktori, lai ekonomiskā aktivitāte valstī pakāpeniski varētu palielināties?

Nākamā gada dati būs atkarīgi no tā, kā atgūsies pasaules ekonomika un no tā, cik ātri un kvalitatīvi pārorientēsies Latvijas ekonomika un valsts pārvalde. Mūsu bāzes scenārijs ir 3% kritums, bet tikpat labi var būt gan -4% vai -1%. Ekonomika nomināli piezemēsies vai nu otrajā (labākajā gadījumā) vai trešajā ceturksnī. 4.ceturksnī ekonomikai ja vajadzētu būt virs nulles gada griezumā, jo ekonomikā jau būs sācies jaunais izaugsmes cikls. Krituma fāzē jau būs bijis pavadīts pietekoši ilgs laiks.

Skaidri signāli, komunikācija un konsekventa rīcība no valdības puses. Uzņēmēju spēja pārstrukturizēties, kredītus saņemt spējīgu uzņēmumu skaita pieaugums, valsts un uzņēmēju rezultatīva mijiedarbība ieviešot ekonomiku stimulējošus pasākumus.

  1. Kādas ir Jūsu bankas prognozes attiecībā uz kopējā banku sektora peļņas/zaudējumu apmēra izmaiņām nākamajā gadā? Vai paredzat, ka nākamgad vajadzēs palielināt uzkrājumu veidošanu nedrošajiem kredītiem?

Diezin vai kopumā nozare izvairīsies no zaudējumiem, taču ne tuvu nebūs tādi kā 2009.gadā. gada pirmā puse karsi atšķirsies no otrās. Domājams, ka bankām būs jāveic arī turpmāk uzkrājumi, taču operatīvajā darbībā ienāks stabilitāte un bankas uzrādīs peļņu pirms uzkrājumu veidošanas. Uzkrājumu apjoms būs būtiski mazāks nekā šogad.

  1. Kā, Jūsuprāt, varētu mainīties kopējie kreditēšanas apjomi Latvijā? Vai piekrītat uzskatam, ka kreditēšanas apjomiem lejupejoša tendence būs arī nākamgad?

Tā kā Latvijas ekonomikā jau līdz šim ir izsniegti kredīti vairāk nekā kopprodukts un ekonomiskā krīzes ir pietiekami plaša un dziļa, nav pamata domāt, ka kreditēšanas apjomi pieaugs. Tomēr nebūs arī krasa krituma. Visticamāk, ka kopējais kredītportfelis saruks par kādiem 10%. Tajā pat laikā no jauna izsniegto kredītu apjoms būs ne mazāks kā šogad, jo atbalstāmu projektu skaits pieaugs līdz ar ekonomikas atveseļošanos.

  1. Kuras tautsaimniecības nozares nākamajā gadā varētu pretendēt uz izsniegto kredītu apjomu pieaugumu?
Droši vien nozarēs ar dinamiskāku attīstību un labāku pārstrukturizāciju, it sevišķi, visām uz ārējiem tirgiem orientētajām nozarēm un uzņēmumiem. Tajā pat laikā arī nozarēs ar turpinošos kritumu būs pietiekami spēlētāju, kuru potenciāls būs audzis arī krīzes laikā.

otrdiena, 2009. gada 10. novembris

Par banku un valdības lomu ekonomikā 2004-2008

Redzot izteiktu valsts ilgtermiņa attīstības plāna trūkumu, kas tiktu balstīts uz produktivitātes pieaugumu un lielo nesabalansētību novēršanu tautsaimniecībā, Latvijas Banka jau no 2005.gada, bet komercbanku asociācija no 2006.gada prasīja valdībai nekavējoties rīkoties, tomēr tas tika ignorēts līdz pat 2007.gada pavasarim.
Valdības klaji ignorēja ne vien banku nozares, bet arī citu nozaru un uzņēmēju organizāciju prasības sabalansēt tautsaimniecības attīstību ar atbilstošu nodokļu, fiskālo un strukturālo politiku. Līdz ar to gan bankām, gan uzņēmumiem nekustamā īpašuma nozarē, būvniecībā, rūpniecībā bija jāturpina darboties izkropļotā uzņēmējdarbības vidē ar ierobežotām iespējām mazināt nesabalansētību.
Galvenā politiķu kļūda bija nesabalansētā nodokļu un neapdomīga fiskālā politika, kas izraisīja gan cenu un algu spirāli, gan nekustamā īpašuma burbuli, gan izkropļojumus tautsaimniecības struktūrā.

Valdību nespēja nodrošināt adekvātu nodokļu iekasēšanu un ēnu ekono
mikas mazināšanu. Ja no 2001.gada līdz 2004.gada budžeta ieņēmumi un izdevumi, fiskālā politika vairāk vai mazāk atbilda ekonomikas attīstības tempam, tad to nekādā gadījumā vairs nevarēja teikt par turpmākajiem gadiem. Pie IKP pieauguma vairāku gadu garumā virs 8%, valsts budžets pildījās par 20-30%. Budžeta tēriņi bija vēl lielāki un tā vietā, lai līdzīgi ka Igaunija daļu no strauji pieaugošajiem ieņēmumiem novirzītu rezervē, valsts turpināja populistiski dzīvot mīnusos.
Vislabāk to apliecina situācijas atšķirība patlaban Latvijā un Igaunijā. Arī tur ir dziļš kritums ekonomikā, tomēr pat pie tāda scenārija Igaunijā nē pērn, ne šogad un ne nākamgad deficīts nepārsniegs 3% no IKP, bruģējot valstij ceļu uz eiro ieviešanu 2011/2012. gadā.

Straujas izaugsmes apstākļos budžeta deficīts radīja papildus inflācijas spiedienu, kas pārvērtās gan cenu-algu spirālē, gan produktivitātes kritumā. Ļoti negatīvs iespaids radās no ārkārtīgi straujā darba samaksas pieauguma sabiedriskajā sektorā, it sevišķi valsts administrācijā, no valsts aparāta būtisks pieauguma, skaitliski izaugot līdz vienam no lielākajiem ES, no apzināti nepamatotiem tēriņiem valsts iepirkumos un investīcijās.

Nodokļu politikā tika ignorēta neatbilstība starp augsto slogu darbaspēka nodokļos un zemo vai neeksistējošo ienākumiem no kapitāla, arī patēriņa. Tam bija vairākkārtīgs negatīvs efekts, jo valsts kasē neienāca potenciālās lielās summas no darījumiem par īpašumu un peļņas no kapitāla, tas nepiebremzēja patēriņu un cenas nekustamā īpašuma tirgū, nedeva impulsu uzņēmējiem investēt ražošanā, politiķiem un daļai uzņēmēju ļaujot dzīvot eiforijā. Pārāk daudz naudas tika ieliktas patēriņa nozarēs un disproporcionāli maz ražošanā. Bez tam, uzņēmējdarbības vide ražotājiem bija daudz nelabvēlīgāka nekā citās valstīs, kas galu galā atsaucās kā pamatīgs apstrādes rūpniecības kritums IKP struktūrā (līdz 10% 2009.gadā), kā viens no mazākajiem preču eksporta īpatsvariem starp ES valstīm. Šī valdību piekoptā politika tad arī aizvirzīja Latviju līdz tāgad potenciālajam bezdibenim, kā maksājumu bilances tekošā kota deficītam ilgstoši virs 20% no IKP.

Valdība arī ignorēja pašu banku piedāvāto ekonomikas stabilizācijas plānu, kurā tika ietverta arī banku prasība noteikt mazāku kredīta apjomu pret ķīlu, lielāku paša klienta ieguldījumu, spekulatīvo darījumu aplikšanu ar lielāku nodokli, gan kredītņēmēju ienākumu legalitāti, gan nebanku finanšu pakalpojumu sniedzēju uzraudzību, u.c.

Rezumējot var teikt kā uzņēmējiem bija jāstrādā tādā uzņēmējdarbības un likumdošanas rāmī, kādu to noteica valdības un īstenoja valsts administrācija. Nemitīgi uzņēmēju organizāciju, ekspertu un sabiedrības aicinājumi mainīt akcentus tika ignorēti vai arī vārgi un novēloti saklausīti.

Pielikumā ir LKA/LB pretinflācijas programma, ko iesniedzām valdībā 2006.gada septembrī.

Projekts 22.09.2006

Inflācijas mazināšanas pasākumu plāns

Ievads

2006.gads ir trešais pēc kārtas, kad gada vidējā inflācija, visticamāk, pārsniegs 6% līmeni. Ir skaidrs, ka šādos apstākļos, pat, ja inflāciju noteiktu vienīgi ārēji faktori vai vienreizēji šoki, ir liela varbūtība, ka pastiprinās inflācijas gaidas, kas savukārt ģenerē algu-inflācijas spirāli. Citiem vārdiem, iepriekš aktuāliem inflāciju ietekmējušiem faktoriem būs raksturīgs otrās kārtas efekts, un esošais inflācijas līmenis var saglabāties ilgstoši. Līdz ar to ir skaidrs, ka neraugoties uz it kā vēlamo straujo ekonomikas attīstību, ir jānodrošina zināma makroekonomiskā stabilitāte, tai skaitā zems un prognozējams inflācijas līmenis.

Tā kā inflāciju noteicošie faktori ir gan kvantitatīvi izmērāmi, gan arī tādi, kas saistīti ar tirgus dalībnieku pieņēmumiem par situāciju dažādos tirgus segmentos, tad arī inflācijas apkarošanas paņēmieni atkarīgi no šo faktoru rakstura. Lai arī atsevišķus inflāciju radošos faktorus Latvija nevar ietekmēt pati (piem., konverģences process praktiski nav ietekmējams ar institucionāliem lēmumiem; inflācija tirdzniecības partnervalstīs ir eksogēns faktors, tāpat arī naftas cenas u.tml. faktori), tomēr ir virkne jautājumu, kas saistīti ar tirgus dalībnieku rīcību vai administratīviem lēmumiem un tos Latvija var risināt pati.

Inflāciju Latvijā ietekmē gan ievērojams iekšējais pieprasījums, gan arī piedāvājuma puses faktori. Monetārās politikas ietekme uz ekonomiku Latvijā ir visai ierobežota, ko nosaka fiksēts lata kurss, tādējādi galvenie ekonomisko risku mazināšanas faktori ir fiskālā disciplīna, konkurences veicināšana, tālāka investīciju klimata uzlabošana, kā arī eksporta un investīciju intensitātes un kvalitātes veicināšana, kā arī situācijas normalizēšana nekustamā īpašuma tirgū.

Jāatceras arī, ka straujas izaugsmes apstākļos konverģē ne vien ienākumi, bet arī cenu līmenis, līdz ar to inflācija neizbēgami ir augstāka nekā lēnas vai mērenas izaugsmes gadījumā. Tā, kā šie procesi atrodas mijiedarbībā, inflācijas strauja samazināšana, visticamāk, būtu saistīta arī ar relatīvi mērenāku ekonomikas izaugsmi.

Šajā plānā minēto pasākumu īstenošana būtu jāuzņemas atbilstošajām institūcijām (Saeima, valdība, SPRK, Latvijas Banka, FKTK, Komercbanku asociācija, pašvaldības u.c.) savas kompetences ietvaros.

Inflāciju noteicošie faktori Latvijā un to ietekmēšanas iespējas

1) Iekšējie faktori, kas saistīti ar konverģences procesu, ekonomikas izaugsmi un ienākumu (tātad, arī – pieprasījuma) pieaugumu

Inflāciju ietekmējošā faktora skaidrojums

Iespējamie ietekmēšanas pasākumi

Konverģence ir savdabīgs inflāciju radošs faktors, kas daļēji var tikt uzskatīts par ārēju (jo cenu pieaugums var būt saistīts ar dārgāku izejvielu tirgu, kas sadārdzina ražošanu, kā arī patēriņa cenu izlīdzināšanos ar tirdzniecības partnervalstīm), bet daļēji par iekšēju faktoru, kas saistīts ar pārspīlējumiem tirgū, kad piedāvājuma puses attīstība atpaliek no pieprasījuma.

1) Balassa – Samuelsona (BS) efekts daļēji raksturo konverģences "pozitīvo" trendu, kad, pieaugot produktivitātei tirgojamo preču sektorā, šajā pašā sektorā ir tendence pieaugt ienākumiem, kas savukārt sekmē netirgojamā sektora ienākumu pieaugumu. Problēmas rada situācija, kad ienākumu pieaugums ir neadekvāts darba ražīguma pieaugumam. Cenu konverģence iespējama gan BS efekta dēļ, gan arī tādēļ, ka tiek pārāk optimistiski novērtētas tirgus tendences. 2005.gadā inflācijas daļa, ko nevarēja izskaidrot pilnībā ar piedāvājuma puses faktoriem un ko, iespējams, radījis ienākumu pieaugums, bija robežās starp 1-2pp.

2) Saspīlēta situācija darbaspēka tirgū rada algu-inflācijas spirāles risku.

Ņemot vērā, ka Latvijā algas no ES vidējā rādītāja atpaliek vairāk nekā cenas, būtu grūti iesaldēt algu pieaugumu. Tomēr valdībai ieteicams izstrādāt ilgtermiņa rīcības plānu, kas nodrošinātu produktivitātes pieaugumu (darba tirgus un izglītības sistēmas saistība, eksporta veicināšana, investīciju novirzīšana ražošanai, utt.).

Sekmēt investīcijas ražošanas efektivitātes kāpināšanā, kas mazinātu atkarību no darbaspēka un kāpinātu tā produktivitāti, nodrošināt ES fondu sadales kritēriju atbilstību šādiem principiem. Veicināt investīcijas izglītībā, zinātnē, inovācijās.

Uzlabot iesaistīšanu darbaspēka tirgū (piem., strādājošām māmiņām saglabāt daļējus pabalstus, rast nodokļu atvieglojumus strādājošiem pensionāriem), kāpināt reģionālo mobilitāti un nestrādājošo ātrāku atgriešanos darba tirgū.

Paaugstināt neapliekamo minimumu un minimālo algu – uzlabos situāciju maz atalgotajiem un lielu spiedienu uz inflāciju neradīs, jo ienākumu masu būtiski neietekmēs.

Darbaspēka iztrūkuma problēmu varētu risināt arī ar pārdomātu imigrācijas politiku (īslaicīga un selektīva, ierobežotas sociālās garantijas imigrantiem).

Fiskālā politika

Straujas izaugsmes apstākļos budžeta deficīts rada papildus inflācijas spiedienu.

Veicināt budžeta iestāžu darba ražīguma kāpumu, efektīvāku ārpakalpojumu piesaisti, valsts pasūtījumu caurskatāmību.

Nodrošināt pilnvērtīgu ilgtermiņa budžeta plānošanu un izpildi, neveikt budžeta likuma grozījumus fiskālā gada laikā.

Veidot sabalansētu budžetu nākamajiem fiskālajiem gadiem, izvairoties no tādu izdevumu iekļaušanas budžetā, kuri iepriekšējos gados nav pilnībā realizēti. Ļoti ieteicams būtu veidot budžetu ar pārpalikumu, uzkrātos līdzekļus novirzot rezerves fondā.

Naudas masas pieaugums:

1) Kapitāla ieplūdes (ārvalstu tiešās investīcijas, ES fondi, mātes bankas)

2) Nerezidentu noguldījumi

3) Kreditēšana ietekmē inflāciju tiešā veidā (patēriņa kreditēšana un līzings), kā arī netieši. Tā kā īpašuma pirkšana neietilpst PCI aprēķinā, tad NĪ kreditēšana to var ietekmēt netieši, kad attiecīgos naudas līdzekļus ir saņēmis pārdevējs, būvētājs, projekta attīstītājs utt – kā algu, peļņu utml.

Pastāv problēma kredītu klasifikācijā: patēriņa kredīti var tikt klasificēti kā hipotekārie, piem., iedzīvotāji, kam pieder nekustamais īpašums un nav nepieciešams kredīts tā iegādei, remontam vai uzturēšanai, var ieķīlāt to, lai saņemtu patēriņa kredītu, piem., automašīnas iegādei (ja vien ir atbilstoša ienākumu plūsma).

Veicināt līdzekļu nonākšanu produktivitātes kāpuma veicināšanā, ražojošās nozarēs ar augstu pievienoto vērtību.

Ieviest nebanku finanšu pakalpojumu sniedzēju licencēšanu un uzraudzīšanu (FKTK).

Izveidot vispārēju kredītņēmēju reģistru, aptverot visas finanšu iestādes (gan hipotekāros, gan patēriņa kredītus), lai finanšu iestādes apzinātu klientu patieso parādu apjomu. Tādējādi varētu palielināties likmes klientiem, kuriem ir lielāks parāds, tas, savukārt, varētu ietekmēt patēriņa pieauguma samazināšanos (t.s. kredītreitings potenciālajiem kredītņēmējiem).

Veicināt situāciju, kur kreditēšana nestimulē investīcijas nekustamā īpašuma tirgus spekulatīvos darījumos, sekmēt reālistisku klientu nākotnes paredzējumu veidošanos, jo prognozes par ienākumiem dažkārt mēdz būt pārspīlētas. Lai to panāktu:

- Ieviest valsts nodevu kredītņēmējam, kas aprēķināma no kredītlīguma summas gadījumā, ja kredīts tiek ņemts ar mērķi iegādāties papildus nekustamo īpašumu. Dotā nodeva netiek piemērota gadījumā, ja kredītņēmējs uzlabo savus dzīves apstākļus, t.i., iegādājas nekustamo īpašumu, kurš kļūs par īpašnieka pastāvīgo dzīves vietu, vienlaikus pārdodot iepriekš īpašumā esošo nekustamo īpašumu. Doto nodevu iekasē Zemesgrāmatas darbinieki, nostiprinot hipotēku.

- Noteikt maksimālo pieļaujamo loan to value vērtību.

- Hipotekārajiem kredītiem noteikt obligātu pirmo iemaksu ne mazāku par 10-15% no kredīta lieluma.

Nekustamā īpašuma tirgus izdalāms kā atsevišķs makroekonomisko stabilitāti apdraudošs faktors, jo veicina finansiālo līdzekļu (investīcijas, kredīti) aizplūšanu no "produktīvajiem" sektoriem, rada nereālas vērtības pieauguma gaidas (skat.zemāk), stimulē atsevišku tautsaimniecības nozaru nesabalansētu izaugsmi, izkropļo darbaspēka tirgu.

Noteikt, ka ar nodokli/nodevu apliekami ienākumi no nekustamā īpašuma pārdošanas, ja tas bijis īpašumā mazāk nekā 3 gadus.

Ieviest NĪ nodokli par īpašumā esošām ēkām, kuru vērtība pārsniedz noteiktu slieksni.

Ieviest valsts nodevu no kredītlīguma summas par nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā.

Reģistrējot nekustamā īpašuma pirkumu Zemes grāmatā, pieprasīt informāciju par līdzekļu izcelsmes avotu pēc analoģijas ar procedūrām bankās, kuras pielieto, cīnoties ar nelegāli iegūtās naudas „atmazgāšanu”. Šis pasākums pamatā attiecināms uz gadījumiem, kad tiek veikti norēķini skaidrā naudā, vai arī netiek ņemts kredīts.

2) Iekšējie piedāvājuma faktori

Inflāciju ietekmējošā faktora skaidrojums

Iespējamie ietekmēšanas pasākumi

Netiešie nodokļi uztverams kā piedāvājuma puses faktors, jo tas tiešā veidā ietekmē cenu ražošanas/pārdošanas procesā neatkarīgi no preces pieprasījuma.

a) Neņemot vērā Māstrihtas kritērija vērtēšanu

Pazemināt PVN pārtikas produktiem līdz 5%. Ņemot vērā būtisko pārtikas preču īpatsvaru PCI grozā (25.6%), zemākās PVN likmes piemērošana var dot vienreizēju, bet būtisku efektu uz kopējo inflāciju.

b) Ņemot vērā Māstrihtas kritērija vērtēšanu

Pārskatīt tabakas akcīzes palielināšanas pārejas periodu. Atlikt akcīzes nodokļa paaugstināšanu cigaretēm līdz 2010.gadam. Alternatīvi: visu plānoto kāpumu pieņemt vienā reizē, tādejādi panākot vienu strauju cenu kāpumu, bet nemainīgas cenas nākamajos gados.

Elastīgi piemērot degvielas akcīzes nodokli. Eiropadomes direktīvā 2004/74/EC ir noteiktas likmes, kas Latvijai ir jāsasniedz līdz 2008. un 2011.gadam. Pārējie termiņi nav noteikti, līdz ar to valdībai pastāv manevra iespējas.

Cenu administratīvā regulēšana saistīta ar tādu preču un pakalpojumu sniegšanu, kuru pieejamību ir nepieciešams nodrošināt visiem patērētājiem. Parasti šādos sektoros ir raksturīga nepilnīga konkurence un monopolam varētu būt iespēja noteikt cenu nepamatoti, izmantojot tirgus stāvokli.

a) Neatkarīgi no nepieciešamības izpildīt Māstrihtas kritēriju

Pēc iespējas iesaldēt regulējamo cenu paaugstināšanu, ja to iespējams kompensēt no papildus ienākumiem pašvaldību/valsts budžetā (skatoties, par kuru cenu regulēšanu ir runa). Rūpīgi izsvērt tarifu paaugstinājuma atbilstību izmaksu pieaugumam.

Saskaņot pašvaldību regulējamo cenu paaugstināšanu un to līmeņus. Pašlaik būtiski atšķiras vienu un to pašu komunālo pakalpojumu tarifi dažādās pašvaldībās, turklāt tas ne vienmēr saistīts ar ienākumu līmeni konkrētā pašvaldībā.

Jāatbalsta pēc iespējas ātrāka vertikāli integrēta SPRK apvienošanās ar reģionālajiem regulatoriem.

b) Kritērija vērtēšanas kontekstā

Apstiprināt gāzes tarifus, kas:

a) pieaug līdz Eiropas vidējam līmenim pēc iespējas ātrāk, un nākamo 2-3 gadu laikā paliek praktiski nemainīgi;

b) nepieaug līdz brīdim, kamēr Latvijā tiek ieviests eiro.

Sadarbībā ar SPRK panākt, ka gāzes tarifi netiek paaugstināti laikā, kad tiek vērtēta Latvijas atbilstība Māstrihtas kritērijiem. Ņemot vērā netiešos efektus, kas ietekmē inflāciju ar aptuveni gada nobīdi, gāzes tarifi nedrīkstētu kāpt jau iepriekšējā gadā pirms Latvijas novērtēšanas.

Ja izmaksu dēļ nav iespējams nepaaugstināt dabasgāzes tarifus, tad, ņemot vērā to visai nelielo tiešo ietekmi uz inflāciju, jāmēģina novērst netiešā ietekme, kuras galvenā komponente ir siltumenerģijas tarifi. Šai gadījumā ir iespējams uzlikt par pienākumu pašvaldību regulatoriem neapstiprināt jaunus siltumenerģijas tarifus, kompensējot uzņēmumiem papildus izmaksas no valsta budžeta piešķirtiem līdzekļiem.

Konkurences trūkums. Faktors daļēji sasaucas ar iepriekšējo, tomēr arī sektoros, kur cenas netiek regulētas, nereti rodas iespaids par konkurences trūkumu, ko, piemēram, apliecina peļņas normas pieaugums mazumtirdzniecībā.

Ilgtermiņa pasākums: veicināt konkurenci, - ja nepieciešams, kontrolēt cenu veidošanos.

3) Psiholoģiskie faktori

Inflāciju ietekmējošā faktora skaidrojums

Iespējamie ietekmēšanas pasākumi

Inflācijas gaidas necaurskatāma cenu palielināšanas sakarā ar atsevišķu izmaksu sadārdzināšanos (energoresursi u.c.).

Plašāk informēt sabiedrību par inflācijas cēloņiem un pretinflācijas pasākumiem.

Ieviešot inflācijas mazināšana plānu, sabiedrībai vienlaikus jāskaidro dzīves līmeņa konverģences tempa un cenu pieauguma tempa saistība.

Paredzējumi par nekustamā īpašuma tirgus tendencēm. Faktora nozīmīgums nav precīzi aprēķināms, bet ir saistīts ar iedzīvotāju motivāciju. Ņemot vērā, ka, piemēram, akciju tirgus Latvijā nav aktīvs, iedzīvotājiem ir tendence lielāko tiesu brīvo līdzekļu ieguldīt nekustamajā īpašumā.

Veicināt uzkrāšanas kultūru, piemēram, caur pensiju trešo līmeni, utt. Jāparāda, ka nekustamais īpašums nav vienīgais uzkrāšanas veids.

Netirgot "tiesības" uz jaunceļamajiem mājokļiem, bet gan gatavus īpašumus.

Bagātības efekts. Daļēji sasaucas ar iepriekšējo.

Sekot esošā īpašuma vērtības pieaugumam un jaunu aizņēmumu ņemšanas (uz tā rēķina) atmaksas iespējām no ienākumu plūsmas. Noteikt limitu, cik liela daļa ienākumu var tikt novirzītā kopējām kredītu (ieskaitot līzingu) saistībām.

pirmdiena, 2009. gada 2. novembris

Vai Latvijas ies Spānijas un Portugāles pēdās

Ekonomiskā un morālā krīze valstī, neskaidrība par recesijas ilgumu un izeju no tās, strauji augošais bezdarbs, krītošā darba samaksa, pieaugošā emigrācija uz citām valstīm nodarbinātības un emigrācijas problēmu ar saasinās ar katru nākamo ceturksni. Ņemot vērā citu valstu sāpīgo pieredzi šajā jomā, Latvijā jau tagad ir jādomā kā uzlabot nodarbinātību, izdarot tajā kvalitatīvas izmaiņas, kā arī bremzēt un apturēt iespējamo masveida emigrāciju.

Latvijas iedzīvotājiem ir plaša pieredze ar nodarbinātību un darba migrāciju saistītajos jautājumos. Ir bijuši gan periodi ar augstu nodarbinātības līmeni, gan ekonomiskie šoki un apātija, mazāki un lielāki migrācijas uzplūdi. Deviņdesmito gadu sākumā, sabrūkot iepriekšējam ekonomikas modelim, darbaspēks bija spiests iziet cauri straujam un sāpīgam adaptēšanās procesam tirgus ekonomikā. Bija vērojama arī migrācija no laukiem uz pilsētām, kā arī no pilsētām uz laukiem, apstrādājot īpašumā atgūto zemi. Pēc vairākiem gadiem pavērās logs uz Rietumiem un Latvijas iedzīvotāji sāka doties peļņā, jo darba samaksas starpība bija milzīga. Bezdarbs būtiski saruka, kaut gan daudzi iedzīvotāji tā arī nespēja iejusties kapitālisma modelī, it sevišķi lauku rajonos. Krievijas krīze atkal pacēla bezdarbu virs 20% un veicināja migrāciju. Ja līdz tam tomēr izteikti dominēja iekšzemes migrācija, no laukiem un mazpilsētām uz Rīgas reģionu, tad neilgi pirms un jo sevišķi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā darbaspēka emigrācija no Latvijas uzņēma pamatīgus apgriezienus. No laukiem jau vairs nedevās uz Rīgu vai citām lielākajām pilsētām, bet gan pa taisno uz ES valstīm, pārsvarā uz Lielbritāniju un Īriju. Iespējams, ka pat vairāk par 10% no visa darbaspēka valstī tajos gados bija emigrējis. To veicināja vairākas reizes zemāks atalgojums, strauji pieaugošā dzīves dārdzība, nespēja atrast adekvātu darbu laukos, arī bieži vien ne visai korektās attiecības ar darba devējiem. Pārsvarā cilvēki devās peļņā ar domu sapelnīt naudu un atgriezties Latvijā pēc dažiem gadiem. To apliecināja arī plašā naudas plūsma atpakaļ uz Latviju, palīdzot ģimenes locekļiem, iegādājoties īpašumu. Tajā pat laikā Latvijas ekonomikā bija vērojams straujš ekonomikas pieaugums, bezdarbs nokritās līdz pat 6-7%, bet Rīgā tas praktiski nebija, valdīja optimisms attiecībā uz ekonomikas izaugsmi nākotnē. Ekonomikā ieplūda arvien vairāk naudas un ļoti strauji attīstījās dažādas pakalpojumu nozares un būvniecība. Uz šī fona pamatīgi uzblīda sabiedriskais sektors. Darbaspēks trūka gan skaitliski, gan kvalitatīvi. Par darbaspēku savā starpā sacentās uzņēmumi, nozares, valsts ar privāto sektoru, Latvija ar citām valstīm. Arvien vairāk iezīmējas kropļojumi nodarbinātībā, darba samaksā un produktivitātē. Saskaroties ar darbaspēka trūkumu, darba samaksas un citu izmaksu neatbilstību produktivitātei, Latvijai tika atteiktas potenciālās investīcijas. Strukturālās problēmas nodarbinātībā turpināja palielināties, jo turpināja klibot valsts pārvaldīšana, uzņēmējdarbības atbalsts, nodokļu politika, izglītība un daudzi citi ar to saistītie aspekti. Bezdarba minimuma fāzē tirgū tika ierauti gan jaunieši tikko kā no skolas sola, gan pensionāri, tika atvieglota darbaspēka piesaiste no trešajām valstīm. Darbaspēks akūti pietrūka, tā kvalitāte arvien vairāk ļodzījās, tam visam treknu punktu pielika politiski angažētais darba samaksas lēciens valsts sektorā 2007-2008.gadā. Tai pat laikā, pat neskatoties uz darba samaksas būtisku pieaugumu, emigrācija uz Rietumiem turpinājās un mājās braucēju bija maz.

Patlaban Latvijas tautsaimniecībā vērojama strauja lejupslīde un būtisks bezdarba pieaugums, turklāt arī nākotnes prognozes ir neskaidras. Darba meklētāju īpatsvars gada beigās pārsniegs 20%, bet reģistrētais bezdarbs uzkāps līdz 15%. Visai augsts tas saglabāsies visu nākamo gadu, jo pat ekonomikas atgūšanās, ko varēsim izteiktāk vērot gada otrajā pusē, vēl būtiski nepalielinās nodarbinātību. Tiesa gan, privātais sektors jau ir uzņēmis triecienu jau kopš 2007.gada vidus, tāpēc tur tālāka bezdarba pieaugšana būs minimāla. Toties sabiedriskā sektora optimizācija tikai sāk uzņemt apgriezienus, kas tad arī būs galvenais faktors kopējā bezdarba līmeņa kāpšanā. Iekšējā darbaspēka migrācija tik dziļas krīzes rezultātā ir minimāla, līdz ar to, kā viens no situācijas atrisinājumiem, paliek ārējā. Lai arī citās Rietumvalstīs ekonomika ir sarāvusies, tas neattur mūsu iedzīvotājus meklēt izeju tur. Taču te sākas pats sāpīgākais. Izbrauc arvien vairāk kvalificētais darbaspēks, kā arī ģimenes pilna sastāvā. Daudzas ģimenes, kas zaudējušas cerības atrast darbu šeit un pieņem lēmumu emigrēt, savu nākotni vairs nesaista ar Latviju. Tā nav tikai ekonomiskā emigrācija, tas ir protests pret daudzus gadus valstī realizēto ekonomiskās politikas mazspēju un valsts pārvaldīšanas principiem. Tās ir dziļas sāpes par Latviju un tās nav atrisināmas tikai ar ekonomikas augšupeju. Ir pilnīgi skaidrs, ka ekonomika agri vai vēlu tiks nostādīta uz pareizām sliedēm. Tāpat kā tas, ka darba vecuma iedzīvotāju skaits nenovēršami sarūk. Savukārt dzimstības atbalsta politika ir vārga, bet darba tirgu kaut cik stimulējoši akcenti krīzē ir tik pat kā izzuduši.

Vai Latvija ies dienvidzemju, Spānijas, Portugāles un daļēji Itālijas pēdās, uz ilgu laiku zaudējot būtisku daļu savu cilvēku? Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados emigrācija no šīm valstīm uz pārtikušākajām ES valstīm bija milzīga un daudzi jo daudzi palika svešumā ilgus gadus, liela daļa tā arī neatgriezās. Tikai deviņdesmitajos gados, iestājoties Eiropas Savienībā un pārstrukturizējot savas ekonomikas un arī visai cietušo sabiedrisko iekārtu, Spānija un Portugāle sāka atgūt savus ilgi svešatnē pavadījušos tautiešus.

Patlaban, kad Latvijā ir augsts bezdarba līmenis, cilvēku emigrācija un darba atrašana ārvalstīs nav vērtējama negatīvi, drīzāk tas mazina sociālo spriedzi un palielina darba atrašanas iespējas Latvijā šeit paliekušajiem, tādējādi mazinot bezdarba vēl straujāku pieaugumu. Savukārt jau tuvākajos gados tas atstātās krasi negatīvu ietekmi, tāpēc jau tagad ir jāsāk domāt ciklam pa priekšu. Nodarbinātība bija un būs fundamentāls tautsaimniecības stūrakmens.

Jā, Latvijā patlaban ir ierobežotas iespējas veicināt nodarbinātību. To atzina arī starptautiskie darba tirgus eksperti, kuriem mūsu sarežģītajā situācijā bija grūti ko ieteikt, jo valstij trūkst naudas jebkuras funkcijas veikšanai. Ja reiz ir tik minimāli līdzekļi, ko izmantot darbaspēka pārkvalifikācijā vai pabalstos, tad galvenā uzmanība ir jāpievērš funkcijām, sadarbībai ar uzņēmējiem. Jādomā par nodokļu akcentu maiņu, izglītību, jāveicina iekšzemes migrācija. Tieši vārgā infrastruktūra un nepieciešamo stimulu trūkums ir milzīgs šķērslis pilnvērtīgai iedzīvotāju mobilitātei valsts iekšienē. Fundamentāls risinājums ir saistīts ar atvieglojumiem uzsākt savu biznesu un to tūlīt nenorakt zem nodokļu un inspekciju smaguma. Ja gribam atgūt savus aizbraukušos tautiešus, tad bez ekonomikas pacelšanas ir jāpanāk arī valsts morālā atgūšanās. Jau laikus ir jāplāno atgriešanās stimuli, tādi kādi tie pastāv vairākās Rietumvalstīs attiecībā uz kvalificēto darbaspēku (Īrija, Nīderlande). Ja visi šie pasākumi netiks darīti, tad nākamajā ekonomikas ciklā galvenā tēma valstī būs kā atgriezt aizbraukušos tautiešu, kādas kvotas piešķirt darbaspēkam no trešajām valstīm, kādus sekmīgus biznesus pārcelt uz citām valstīm ar pieejamāku darbaspēku, kā veicināt dzimstību, kā pagarināt darba mūžu. Laiks rīkoties būtu jau tagad, nevis vienaldzīgi noskatoties aizbraucējos vai pat tos kauninot. No valsts puses jādara viss, lai aizbraucējiem būtu regulāra saikne ar Dzimteni. Ja reiz ir tik nopietna krīze visās jomās, tad arī izmaiņām ir jābūt nopietnām un attīstību veicinošām.