Izvēlies un atbalsti Latvijas preces un pakalpojumus!

Atskatoties uz norisēm Latvijas tautsaimniecībā pēdējā desmitgadē, pārņem dalītas sajūtas. Negaidīti straujo vidējo ikgadējo kopprodukta pieaugumu par 8% no 2000-2007.gadam tik pat negaidīti nomainīja iespējamais ekonomikas kritums par 25% laika posmā no 2008-2010.gadam. Te var atsaukties gan uz iestāšanos ES un no tā izrietošā efekta, gan uz Latvijas ekonomikas pārkarsēšanu, gan arī uz globālo krīzi. Tomēr nevar neminēt milzīgās nesabalansētības mūsu ekonomikā, kuru ilgstoša ignorēšana arī noveda valsti patreizējā stāvoklī. Krīze ir ne vien objektīva mācību stunda, bet arī lieliska iespēja pamatīgi izvētīt esošo situāciju un nostādīt tautsaimniecību uz stabiliem ilgtspējīgiem pamatiem.

Kas tad daudzu gadu garumā ir risinājies mūsu ekonomikā? Ir notikusi strauja pārorientēšanās uz iekšējo patēriņu, kuru galvenokārt nodrošināja milzīgie importa apjomi. Tajā pat laikā maza uzmanība tika pievērsta ražotājiem, eksportētājiem, noieta tirgu meklēšanai citās valstī, importa aizstāšanai ar pašu radītajām precēm.

Pakalpojumu nozaru īpatsvars ekonomikas struktūrā kopš 1995.gada ir pieaudzis līdz pat 75%, tai skaitā mazumtirdzniecības, no 11% līdz 21%, bet , komercpakalpojumu, no 4% līdz 16%. Tajā pat laikā apstrādes rūpniecības īpatsvars ir krities no 22% uz 10%. Lai arī bija nepieciešamas noteiktas strukturālās izmaiņas tautsaimniecībā, ko noteica tirgus ekonomikas principi, taču Latvijā vērotais rezultāts ir visai atšķirīgs kaut vai no ekonomiski ļoti līdzīgajām pārējām abām Baltijas valstīm. Arī tur ekonomikas bija nesabalansētas, taču mazākā mērā nekā Latvijā, tomēr abās valstīs visu laiku uzmanība ir tikusi pievērsta gan rūpniecībai, gan eksportam un investīciju piesaistei eksporta ražotnēm. To apliecina fakts, ka 15 gadu laikā apstrādes rūpniecības īpatsvars ir mainījies nedaudz un tas joprojām ir ap 15-20% no kopprodukta. Nemaz jau nerunājot par preču eksportu, kas Latvijai ir vien ap trešdaļu no IKP, bet kaimiņvalstīs puse un pat vairāk. Vienīgais mierinājums visus šos gadus ir bijis Latvijas pakalpojumu eksports, galvenokārt tranzīta jomā.

Visus šos gadus apstrādes rūpniecībai ir bijis visai niecīgs atbalsts no valsts puses. Tikai pēdējo divu gadu laikā ir notikusi sarosīšanās visos līmeņos, lai dotu impulsu nozares attīstībai un tās potenciāla izmantošanai. Diezin vai bez tik dziļas ekonomiskās krīzes tas būtu noticis! Taču tagad ir redzams, ka iekšējais patēriņš valstī ir pamatīgi krities, un pat tam atgūstoties, tā pieaugums būs stipri vien mērens. Tajā pat laikā ar katru nākamo mēnesi arvien izteiktāk ir redzams, ka valsts ekonomikai atgūties palīdzēs ražotāji, arī lauksaimnieki. Ja vēl pirms pāris mēnešiem rūpniecības apjomi gada griezumā vēl bija kritušies par 10-15%, tad jau 4.ceturksnī kritums saruka līdz 6,7%, bet pret 3.ceturksni jau bija pieaugums par 3,8%. Te ir jāuzteic pašu uzņēmēju spēja pārvarēt samilzušās grūtības, veikt nepieciešamās izmaiņas savā darbībā, nezaudējot cerības un raugoties daudz plašāk savu ražojumu noieta tirgu meklēšanā. Svarīgi ir pieminēt arī nozaru asociāciju daudz aktīvāku darbību, arvien pragmatiskāk prasot un piedāvājot risinājumus, lai ražotāji un eksportētāji varētu daudz pārliecinošāk atsperties šajā iespēju laikā. Ir ļoti svarīgi turpināt uzsākto gan eksporta garantiju jomā, gan uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, gan pozīcijas noformulēšanu attiecībā uz atbalstāmajām nozarēm vai klasteru veidošanā.

Ne mazāk svarīgs ir pakalpojumu eksports, kuram krīzes laikā ir būtiska stabilizējoša loma, ļaujot pirmo reizi pozitīvajai pakalpojumu bilancei pārsniegt negatīvo preču tirdzniecības saldo. Lauvas tiesu šeit dod tranzīta pakalpojumi, kuri arī globālās krīzes laikā dod lielu pienesumu Latvijas ekonomikai. Taču joprojām ir nozares, kuru pakalpojumu eksportam varētu būt labs potenciāls, bet kurš joprojām netiek izmantots, jo ir nepieciešams krietni lielāks atbalsts no valsts puses, kā arī uzņēmēju pašu organizētība. Tie ir gan tūrisma, gan informāciju tehnoloģiju, gan izglītības un veselības pakalpojumi, radošā industrija u.c. Un, beidzot, Latvijas valstij, uzņēmējiem un iedzīvotājiem ir jāsāk nopietnāk novērtēt Latvijā radītas preces un pakalpojumus, jo līdz šim pārāk viegli esam akceptējuši importa plūdus. Te nav runa par iekšējā tirgus protekcionismu, bet gan par sabiedrības un valsts attieksmi, palīdzību sev pašiem caur darba vietām un nodokļiem, caur Latvijas labāko preču un pakalpojumu zīmolu spodrināšanu, ceļot pašapziņu.

Izstādei "Ražots Latvijā" ir jākļūst par regulāru un svarīgu notikumu valstī, par vēl vienu kopumu, kurā mēs apzinātu savu potenciālu un meklētu sadarbību un risinājumus. Gan ražotāji, gan pakalpojumu sniedzēji, gan valsts institūcijas, gan projektu finansētāji. Tādejādi mēs Latvijā apzinātu savu potenciālu un celtu pašapziņu.

Par nodokļu nemaksāšanu

Ja Latvijā būtu vien ekonomiskā krīze, tad saliedēta sabiedrības un valdības sadarbība prastu no tās iziet ārā ar savstarpējo sapratni, uzticēšanos un arī īsākā laika posmā. Taču valstī ir smagas eksistenciālas dabas problēmas un pamatīga morālē krīze, atskatoties uz pagājušajām divām desmitgadēm. Tas tad arī ārkārtīgi saasina situāciju un padara valdības un valsts administrācijas cīņu ar krīzi un spēju restrukturizēt tautsaimniecību mazāk efektīvu, jo neuzticība ir liela. Viena no lielākajām un neatrisinātajām problēmām ir pelēkā ekonomika un sabiedrības/valsts attieksme pret nodokļu maksāšanu. Kā ēnu ekonomika bija liela problēma 90tajos gados, tā tāda ir palikusi arī patlaban, pie tam ar tendenci pieaugt. Diezin vai kāds apšaubīs, ka tā ir vismaz ceturtdaļa, ja ne trešdaļa no mūsu ekonomikas un arī potenciālās nodokļu naudas. Ja jau izcili caurspīdīgajā Skandināvijā eksperti runā par vismaz 10% no ekonomikas, tad mēs tikai varam iedomāties savu situāciju. Tādejādi valsts netiek pie ļoti apjomīgiem potenciālajiem nodokļu ieņēmumiem, jo valsts tam nav gatava un sabiedrība/uzņēmēji arī. Krīze ir labs laiks, lai beidzot satricinātu šo problēmu masu, lai tā kā lavīna atnestu visām pusēm pieņemamumus risinājumus.

Kas tad ir jādara? Sabiedrība visus šos gadus ir tracināta ar neskaitāmiem faktiem, mājieniem, gan no valsts puses, gan žurnālistiem un ekspertiem par nodokļu shēmošanām, izvairīšanos maksāt, mahinācijām. Tajā pat laikā prāvu un labu risinājumu nav bijis daudz. Visbēdīgākais ir fakts, ka sabiedrībai pieņemamu bargu risinājumu ir bijis maz, liekot noprast, ka valsts institūcijas un politiķi nav bijuši ieinteresēti citos risinājumos vai arī nav varējuši tos atrast. Skaidrs, ka tas ikvienam godīgam nodokļu maksātājam ir licis smagi nopūsties un arī pārdomāt savu attieksmi pret valsti. Sevišķi jūtīgi ir mazie un jaundibinātie uzņēmumi. Krīzes laikā tas ir vēl izteiktāk. Arī ārvalstu investori, eksperti un vēstnieki ir izbrīnā par maigo valsts institūciju auklēšanos ar nodokļu nemaksātājiem, it sevišķi tiem, kas bravurīgi gadiem izlokās no tiem un pat darbojas ar valsts vai pašvaldību pasūtījumiem. Ir jādara viss, lai VID un citām atbildīgajām valsts institūcijām būtu iespējams jau tuvākajos mēnešos parādīt sabiedrībai attieksme un iedarbības instrumentu maiņu, lai iegūtu sabiedrības uzticību. Likumiem ir jābūt stingriem, procedūrām ātrām un efektīvām, institūciju kapacitātei atbilstošai, valdības atbalstam lielam. Ir jārada pozitīvs precedents, ir jāķeras klāt lielajiem nemaksātajiem, sevišķi nekaunīgajiem gadījumiem. Jebkāda paraugprāva par liela mēroga izvairīšanos no nodokļu maksāšanas būtu liels ieguvums valstij un sabiedrībai. Tā būtu mācība citiem un tas pamazām uzlabotu sabiedrības komunikāciju ar valsti, kuras rezultāts būtu adekvātāka nodokļu plūsma valsts kasē, kas mazinātu histēriju par akūtu naudas trūkumu veselības aprūpei, izglītībai, sociālo jautājumu risināšanai utt.

Otrs ne mazāk svarīgs jautājums ir par VID komunikāciju ar sabiedrību. Ir jāatrod veids, kā ierēdņi varētu vēl vairāk konsultēt uzņēmējus, iedzīvotājus, atrodot labākos risinājumus, bargi nesodot par sīkumiem, mazinot dažādas formalitātes, apvienojot datu bāzes vai procedūras. Šeit ir milzīgs potenciāls uzlabojumiem, un, gan VID, gan arī valdībai ir jāatrod veids, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Sabiedrība to atkal novērtētu, palielinoties nodokļu ieņēmumiem.

Sabiedrība un uzņēmēji tur pat vai 20 gadu laikā ir noguruši no nodokļu maksāšanas izvairīšanās un atskaišu noformēšanas, tāpat kā VID un citas valsts institūcijas no to iekasēšanas nepilnībām un daudzu maksātāju uzvedības. Bez šīs ārkārtīgi svarīgās problēmas atrisināšanas nebūs iespējama ilgtspējīga Latvijas attīstība, pat ja valsts ekonomika atkal nostātos uz kājām, jo morāles jautājumi paliks neatrisināti pamatos.

Jānovēl valstij (VID, prokuratūrai) vērsties ar lielu bardzību pret lielajiem un nekaunīgajiem nodokļu nemaksātājiem. Tajā pat laikā, iekasējot nodokļus, jāvirzās pretim kā konsultantam iedzīvotājiem, jauniesācējiem biznesā, mazajiem uzņēmumiem. Ikviens taču var apjautāties par situāciju tepat kaimiņos, Igaunijā, Skandināvijā, tādās valstīsi kā Īrijā, Lielbritānijā un citur. Uzreiz iezīmēsies mūsu problēmas uz šī fona, tātad arī iespējamie risinājumi. Un, ja valsts grib saņemt nodokļus, tad tai ir jāmācās tos paņemt gan ar labu, gan sliktu.