Vai Latvijas ies Spānijas un Portugāles pēdās

Ekonomiskā un morālā krīze valstī, neskaidrība par recesijas ilgumu un izeju no tās, strauji augošais bezdarbs, krītošā darba samaksa, pieaugošā emigrācija uz citām valstīm nodarbinātības un emigrācijas problēmu ar saasinās ar katru nākamo ceturksni. Ņemot vērā citu valstu sāpīgo pieredzi šajā jomā, Latvijā jau tagad ir jādomā kā uzlabot nodarbinātību, izdarot tajā kvalitatīvas izmaiņas, kā arī bremzēt un apturēt iespējamo masveida emigrāciju.

Latvijas iedzīvotājiem ir plaša pieredze ar nodarbinātību un darba migrāciju saistītajos jautājumos. Ir bijuši gan periodi ar augstu nodarbinātības līmeni, gan ekonomiskie šoki un apātija, mazāki un lielāki migrācijas uzplūdi. Deviņdesmito gadu sākumā, sabrūkot iepriekšējam ekonomikas modelim, darbaspēks bija spiests iziet cauri straujam un sāpīgam adaptēšanās procesam tirgus ekonomikā. Bija vērojama arī migrācija no laukiem uz pilsētām, kā arī no pilsētām uz laukiem, apstrādājot īpašumā atgūto zemi. Pēc vairākiem gadiem pavērās logs uz Rietumiem un Latvijas iedzīvotāji sāka doties peļņā, jo darba samaksas starpība bija milzīga. Bezdarbs būtiski saruka, kaut gan daudzi iedzīvotāji tā arī nespēja iejusties kapitālisma modelī, it sevišķi lauku rajonos. Krievijas krīze atkal pacēla bezdarbu virs 20% un veicināja migrāciju. Ja līdz tam tomēr izteikti dominēja iekšzemes migrācija, no laukiem un mazpilsētām uz Rīgas reģionu, tad neilgi pirms un jo sevišķi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā darbaspēka emigrācija no Latvijas uzņēma pamatīgus apgriezienus. No laukiem jau vairs nedevās uz Rīgu vai citām lielākajām pilsētām, bet gan pa taisno uz ES valstīm, pārsvarā uz Lielbritāniju un Īriju. Iespējams, ka pat vairāk par 10% no visa darbaspēka valstī tajos gados bija emigrējis. To veicināja vairākas reizes zemāks atalgojums, strauji pieaugošā dzīves dārdzība, nespēja atrast adekvātu darbu laukos, arī bieži vien ne visai korektās attiecības ar darba devējiem. Pārsvarā cilvēki devās peļņā ar domu sapelnīt naudu un atgriezties Latvijā pēc dažiem gadiem. To apliecināja arī plašā naudas plūsma atpakaļ uz Latviju, palīdzot ģimenes locekļiem, iegādājoties īpašumu. Tajā pat laikā Latvijas ekonomikā bija vērojams straujš ekonomikas pieaugums, bezdarbs nokritās līdz pat 6-7%, bet Rīgā tas praktiski nebija, valdīja optimisms attiecībā uz ekonomikas izaugsmi nākotnē. Ekonomikā ieplūda arvien vairāk naudas un ļoti strauji attīstījās dažādas pakalpojumu nozares un būvniecība. Uz šī fona pamatīgi uzblīda sabiedriskais sektors. Darbaspēks trūka gan skaitliski, gan kvalitatīvi. Par darbaspēku savā starpā sacentās uzņēmumi, nozares, valsts ar privāto sektoru, Latvija ar citām valstīm. Arvien vairāk iezīmējas kropļojumi nodarbinātībā, darba samaksā un produktivitātē. Saskaroties ar darbaspēka trūkumu, darba samaksas un citu izmaksu neatbilstību produktivitātei, Latvijai tika atteiktas potenciālās investīcijas. Strukturālās problēmas nodarbinātībā turpināja palielināties, jo turpināja klibot valsts pārvaldīšana, uzņēmējdarbības atbalsts, nodokļu politika, izglītība un daudzi citi ar to saistītie aspekti. Bezdarba minimuma fāzē tirgū tika ierauti gan jaunieši tikko kā no skolas sola, gan pensionāri, tika atvieglota darbaspēka piesaiste no trešajām valstīm. Darbaspēks akūti pietrūka, tā kvalitāte arvien vairāk ļodzījās, tam visam treknu punktu pielika politiski angažētais darba samaksas lēciens valsts sektorā 2007-2008.gadā. Tai pat laikā, pat neskatoties uz darba samaksas būtisku pieaugumu, emigrācija uz Rietumiem turpinājās un mājās braucēju bija maz.

Patlaban Latvijas tautsaimniecībā vērojama strauja lejupslīde un būtisks bezdarba pieaugums, turklāt arī nākotnes prognozes ir neskaidras. Darba meklētāju īpatsvars gada beigās pārsniegs 20%, bet reģistrētais bezdarbs uzkāps līdz 15%. Visai augsts tas saglabāsies visu nākamo gadu, jo pat ekonomikas atgūšanās, ko varēsim izteiktāk vērot gada otrajā pusē, vēl būtiski nepalielinās nodarbinātību. Tiesa gan, privātais sektors jau ir uzņēmis triecienu jau kopš 2007.gada vidus, tāpēc tur tālāka bezdarba pieaugšana būs minimāla. Toties sabiedriskā sektora optimizācija tikai sāk uzņemt apgriezienus, kas tad arī būs galvenais faktors kopējā bezdarba līmeņa kāpšanā. Iekšējā darbaspēka migrācija tik dziļas krīzes rezultātā ir minimāla, līdz ar to, kā viens no situācijas atrisinājumiem, paliek ārējā. Lai arī citās Rietumvalstīs ekonomika ir sarāvusies, tas neattur mūsu iedzīvotājus meklēt izeju tur. Taču te sākas pats sāpīgākais. Izbrauc arvien vairāk kvalificētais darbaspēks, kā arī ģimenes pilna sastāvā. Daudzas ģimenes, kas zaudējušas cerības atrast darbu šeit un pieņem lēmumu emigrēt, savu nākotni vairs nesaista ar Latviju. Tā nav tikai ekonomiskā emigrācija, tas ir protests pret daudzus gadus valstī realizēto ekonomiskās politikas mazspēju un valsts pārvaldīšanas principiem. Tās ir dziļas sāpes par Latviju un tās nav atrisināmas tikai ar ekonomikas augšupeju. Ir pilnīgi skaidrs, ka ekonomika agri vai vēlu tiks nostādīta uz pareizām sliedēm. Tāpat kā tas, ka darba vecuma iedzīvotāju skaits nenovēršami sarūk. Savukārt dzimstības atbalsta politika ir vārga, bet darba tirgu kaut cik stimulējoši akcenti krīzē ir tik pat kā izzuduši.

Vai Latvija ies dienvidzemju, Spānijas, Portugāles un daļēji Itālijas pēdās, uz ilgu laiku zaudējot būtisku daļu savu cilvēku? Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados emigrācija no šīm valstīm uz pārtikušākajām ES valstīm bija milzīga un daudzi jo daudzi palika svešumā ilgus gadus, liela daļa tā arī neatgriezās. Tikai deviņdesmitajos gados, iestājoties Eiropas Savienībā un pārstrukturizējot savas ekonomikas un arī visai cietušo sabiedrisko iekārtu, Spānija un Portugāle sāka atgūt savus ilgi svešatnē pavadījušos tautiešus.

Patlaban, kad Latvijā ir augsts bezdarba līmenis, cilvēku emigrācija un darba atrašana ārvalstīs nav vērtējama negatīvi, drīzāk tas mazina sociālo spriedzi un palielina darba atrašanas iespējas Latvijā šeit paliekušajiem, tādējādi mazinot bezdarba vēl straujāku pieaugumu. Savukārt jau tuvākajos gados tas atstātās krasi negatīvu ietekmi, tāpēc jau tagad ir jāsāk domāt ciklam pa priekšu. Nodarbinātība bija un būs fundamentāls tautsaimniecības stūrakmens.

Jā, Latvijā patlaban ir ierobežotas iespējas veicināt nodarbinātību. To atzina arī starptautiskie darba tirgus eksperti, kuriem mūsu sarežģītajā situācijā bija grūti ko ieteikt, jo valstij trūkst naudas jebkuras funkcijas veikšanai. Ja reiz ir tik minimāli līdzekļi, ko izmantot darbaspēka pārkvalifikācijā vai pabalstos, tad galvenā uzmanība ir jāpievērš funkcijām, sadarbībai ar uzņēmējiem. Jādomā par nodokļu akcentu maiņu, izglītību, jāveicina iekšzemes migrācija. Tieši vārgā infrastruktūra un nepieciešamo stimulu trūkums ir milzīgs šķērslis pilnvērtīgai iedzīvotāju mobilitātei valsts iekšienē. Fundamentāls risinājums ir saistīts ar atvieglojumiem uzsākt savu biznesu un to tūlīt nenorakt zem nodokļu un inspekciju smaguma. Ja gribam atgūt savus aizbraukušos tautiešus, tad bez ekonomikas pacelšanas ir jāpanāk arī valsts morālā atgūšanās. Jau laikus ir jāplāno atgriešanās stimuli, tādi kādi tie pastāv vairākās Rietumvalstīs attiecībā uz kvalificēto darbaspēku (Īrija, Nīderlande). Ja visi šie pasākumi netiks darīti, tad nākamajā ekonomikas ciklā galvenā tēma valstī būs kā atgriezt aizbraukušos tautiešu, kādas kvotas piešķirt darbaspēkam no trešajām valstīm, kādus sekmīgus biznesus pārcelt uz citām valstīm ar pieejamāku darbaspēku, kā veicināt dzimstību, kā pagarināt darba mūžu. Laiks rīkoties būtu jau tagad, nevis vienaldzīgi noskatoties aizbraucējos vai pat tos kauninot. No valsts puses jādara viss, lai aizbraucējiem būtu regulāra saikne ar Dzimteni. Ja reiz ir tik nopietna krīze visās jomās, tad arī izmaiņām ir jābūt nopietnām un attīstību veicinošām.