Vidzemes Augstskolā publisko lekciju «Latvijas ekonomikas virzība» vadīja SEB bankas galvenais ekonomists un premjerministra ārštata padomnieks ekonomikas un finanšu jautājumos ANDRIS VILKS. Piedāvājam ieskatu stāstītajā.
Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ekonomikas attīstībā piedzīvojusi tik, cik daža valsts gadsimtā. Bijuši krasi ekonomikas kritumi un pacēlumi, ko ekonomistiem grūti ielikt teorētiskos rāmjos. Pēc Krievijas krīzes 1999. gadā Latvijas ekonomika sāka lēnu izaugsmi, bet ar iestāšanos ES sākās ekonomisko ilūziju laiks, ekonomika attīstījās nesabalansēti. Apstrādes rūpniecības īpatsvars tautsaimniecībā līdz 10 %, kamēr Igaunijā un Lietuvā tas turas stabili ap 15-20 %, kas būtu arī optimālāks līmenis mums. Neproporcionāli liels izveidojies pakalpojumu īpatsvars, it sevišķi, mazumtirdzniecības. Mēs importējām daudz vairāk nekā saražojām, un tērējām daudz vairāk nekā pelnījām. Sabiedrība un uzņēmēji rīkojās tā, kā ļāva valsts. Valdības ignorēja ekspertu brīdinājumus, kas sāka skanēt sevišķi skaļi jau kopš 2006.gada.
«Parex» banka galvenokārt kļuva par pasaules finanšu krīzes, ne Latvijas ekonomisko problēmu upuri, tādēļ grūti vainot Latvijas banku uzraudzības iestādes, atšķirībā no gadījuma ar banku «Baltija». Ja runājam par valsts izdevumiem, tad «Parex» pārņemšana, lai arī dārga, tomēr nepieļāva situāciju, ka banku sistēmā dēļ visaptverošas panikas un neskaidrības varēja rasties pamatīgas problēmas. Diezin vai izdosies pilnībā atgūt bankā ieguldīto valsts naudu, taču to varēs vērtēt tikai pēc gadiem. Iespējams, ka pat zināmi zaudējumi tajā laikā būs bijuši attaisnojami, ja banku sistēma joprojām būs labi funkcionējoša un starptautiskais aizdevums būs ievirzījis ekonomiku pareizajās sliedēs. Laikam jau pats optimālākais variants būtu banku sadalīt un pārdot atsevišķas daļas, atgūstot maksimāli iespējamo summu.
Neskatoties uz ārvalstu ekspertu skepsi par potenciālajām problēmām banku nozarē, Latvijas banku sistēma ir izdzīvojusi un joprojām nevienai bankai nav nepieciešama valsts palīdzība. Arī runājot par nerezidentiem, kuru noguldījumi banku sistēmā ir ap 40%, samazinājuši savus depozītu apjomu vien par 20%, laikā, kad ekonomikā ir liels kritums.
Pārtraukti spekulatīvi uzbrukumi latam, kas ir veicinājis stabilitāti finanšu tirgū un ekonomikā. Latvija ir izvēlējusies iekšējās devalvācijas ceļu un tā vietā, lai devalvētu latu, būtiski mazina izmaksas un pamazām atjauno konkurētspēju.
Diemžēl daudz laika jau ir zaudēts strīdos gan par reformām, gan budžetu. Un tas ir noticis laikā, kad Latvijai ir pievērsta pastiprināta starptautisko mēdiju uzmanība un uzraudzībā no ārpuses. Nu kaut vai zinot faktu, ka no Latvijas tiek prasīts paplašināt nodokļu bāzi, tiek meklēti iemesli to nedarīt. Piemēram, Tautas partija pārāk spītīgi iebilda pret nekustamā īpašuma nodokļa ieviešanu, kas tik un tā būs jādara, lai mazāks slogs būtu uz citiem jūtīgiem nodokļiem vai pabalstiem. Tajā pat laikā uzņēmēji ir daudz elastīgāki un drosmīgāki savos lēmumus. Tagad pats svarīgākais, ir lai būtu saprotama un prognozējama valsts politika. Daudzi uzņēmēji līdz šim valsts neskaidras politikas dēļ nesāka jaunus projektus.
Dziļākais Latvijas ekonomikas kritums ir aiz muguras. Vērojamas pirmās stabilizācijas pazīmes. Nodokļu ieņēmumi nav kritušies tik dramatiski kā gada sākumā. Esam izmantojuši tikai daļu aizņemtās naudas. Valsts kasē rezervē glabājas 2 miljardi eiro no SVF un ES, ko, iespējams, nevajadzēs izmantot tuvākajā laikā plānotajā apjomā. Saskaņots nākamā gada budžets. Bezdarba pieaugums privātajā sektorā ir lēnāks. Nekustamā īpašuma cenas stabilizējas vai pat atsāk lēnām aug. Likmes naudas tirgū stabilizējas. Latvijas Bankai atjaunotas rezerves. Pirmo reizi kopš daudziem gadiem mēs eksportējam preces un pakalpojumus vairāk nekā importējam. Latvijas tranzīta bizness stabili attīstās u nozarē nav bijis kritums. Atkopjas kokrūpniecība un citas nozares. Krīze sniedz iespēju veidot pareizi sabalansētu ekonomisko struktūru.
Lielākais risks — taupības politika var būt nepanesama ekonomikai un sabiedrībai, tas var radīt pieaugošu sociālo neapmierinātību. Agri sākusies Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa rada populisma draudus, kas sarežģī reformu veikšanu.
Tikko būs kaut cik stabilizējusies ekonomiskā situācija, Latvijai ir skaļāk jāpiesaka virzība uz eiro ieviešanu. Eiro ieviešanas logs varētu atvērties 2013. — 2014. gadā, kad būs sākusies izaugsme, panākts sabalansēts budžets, bet inflācija nepārsniegs noteiktos kritērijus. Iekšzemes kopprodukta pieaugums varētu atsākties 2011. gadā un būt vismaz 3 %. Turpmāk to vajadzētu turēt 5 — 7 % robežās, lai neatkārtotu ekonomikas pārkarsēšanu. Nevaram sapņot par ES vidējā līmeņa sasniegšanu pēc 10 gadiem, par ko runāja daži politiķi «treknajos gados». Normāli attīstoties, Latvijas ekonomika sasniegtu ES vidējo līmeni pēc kādiem 30 gadiem, taču visai komfortablu līmeni jau ir iespējams sasniegt pēc gadiem 15.
Latvijas ekonomika ir diezgan atkarīga no Baltijas kaimiņiem. Igaunija visdrīzāk būs gatava ieviest eiro 2011. gadā, bet kā uz to reaģēs ES? Ir pamatotas bažas, ja Igaunijā ieviestu eiro, daļa Latvijas un Lietuvas uzņēmumu reģistrētos tur, lai izmantotu eirozonas priekšrocības. Tas varētu mazināt Latvijas un Lietuvas ekonomiku pievilcību, nodokļu un investīciju plūsmu.
Bez tam Baltijā zināmas bažas rada arī Lietuvas situācijas, kur ekonomikas krituma zemākais punkts vēl ir priekšā, taču lietuvieši spītīgi neizmanto SVF un ES palīdzību, aizņemoties naudu par daudz lielākiem procentiem no iedzīvotājiem obligāciju veidā un no aizdevējiem pasaules finanšu tirgū. Ir liela varbūtība, ka Lietuva tik un tā būs spiesta izmantot kaut daļēji SVF un ES palīdzību. Tikmēr var būt zaudēts laiks, arī procentu maksājumi būs lieli par aizņemto naudu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru