Par banku un valdības lomu ekonomikā 2004-2008

Redzot izteiktu valsts ilgtermiņa attīstības plāna trūkumu, kas tiktu balstīts uz produktivitātes pieaugumu un lielo nesabalansētību novēršanu tautsaimniecībā, Latvijas Banka jau no 2005.gada, bet komercbanku asociācija no 2006.gada prasīja valdībai nekavējoties rīkoties, tomēr tas tika ignorēts līdz pat 2007.gada pavasarim.

Valdības klaji ignorēja ne vien banku nozares, bet arī citu nozaru un uzņēmēju organizāciju prasības sabalansēt tautsaimniecības attīstību ar atbilstošu nodokļu, fiskālo un strukturālo politiku. Līdz ar to gan bankām, gan uzņēmumiem nekustamā īpašuma nozarē, būvniecībā, rūpniecībā bija jāturpina darboties izkropļotā uzņēmējdarbības vidē ar ierobežotām iespējām mazināt nesabalansētību.

Galvenā politiķu kļūda bija nesabalansētā nodokļu un neapdomīga fiskālā politika, kas izraisīja gan cenu un algu spirāli, gan nekustamā īpašuma burbuli, gan izkropļojumus tautsaimniecības struktūrā.

Valdību nespēja nodrošināt adekvātu nodokļu iekasēšanu un ēnu ekono

mikas mazināšanu. Ja no 2001.gada līdz 2004.gada budžeta ieņēmumi un izdevumi, fiskālā politika vairāk vai mazāk atbilda ekonomikas attīstības tempam, tad to nekādā gadījumā vairs nevarēja teikt par turpmākajiem gadiem. Pie IKP pieauguma vairāku gadu garumā virs 8%, valsts budžets pildījās par 20-30%. Budžeta tēriņi bija vēl lielāki un tā vietā, lai līdzīgi ka Igaunija daļu no strauji pieaugošajiem ieņēmumiem novirzītu rezervē, valsts turpināja populistiski dzīvot mīnusos.

Vislabāk to apliecina situācijas atšķirība patlaban Latvijā un Igaunijā. Arī tur ir dziļš kritums ekonomikā, tomēr pat pie tāda scenārija Igaunijā nē pērn, ne šogad un ne nākamgad deficīts nepārsniegs 3% no IKP, bruģējot valstij ceļu uz eiro ieviešanu 2011/2012. gadā.

Straujas izaugsmes apstākļos budžeta deficīts radīja papildus inflācijas spiedienu, kas pārvērtās gan cenu-algu spirālē, gan produktivitātes kritumā. Ļoti negatīvs iespaids radās no ārkārtīgi straujā darba samaksas pieauguma sabiedriskajā sektorā, it sevišķi valsts administrācijā, no valsts aparāta būtisks pieauguma, skaitliski izaugot līdz vienam no lielākajiem ES, no apzināti nepamatotiem tēriņiem valsts iepirkumos un investīcijās.

Nodokļu politikā tika ignorēta neatbilstība starp augsto slogu darbaspēka nodokļos un zemo vai neeksistējošo ienākumiem no kapitāla, arī patēriņa. Tam bija vairākkārtīgs negatīvs efekts, jo valsts kasē neienāca potenciālās lielās summas no darījumiem par īpašumu un peļņas no kapitāla, tas nepiebremzēja patēriņu un cenas nekustamā īpašuma tirgū, nedeva impulsu uzņēmējiem investēt ražošanā, politiķiem un daļai uzņēmēju ļaujot dzīvot eiforijā. Pārāk daudz naudas tika ieliktas patēriņa nozarēs un disproporcionāli maz ražošanā. Bez tam, uzņēmējdarbības vide ražotājiem bija daudz nelabvēlīgāka nekā citās valstīs, kas galu galā atsaucās kā pamatīgs apstrādes rūpniecības kritums IKP struktūrā (līdz 10% 2009.gadā), kā viens no mazākajiem preču eksporta īpatsvariem starp ES valstīm. Šī valdību piekoptā politika tad arī aizvirzīja Latviju līdz tāgad potenciālajam bezdibenim, kā maksājumu bilances tekošā kota deficītam ilgstoši virs 20% no IKP.

Valdība arī ignorēja pašu banku piedāvāto ekonomikas stabilizācijas plānu, kurā tika ietverta arī banku prasība noteikt mazāku kredīta apjomu pret ķīlu, lielāku paša klienta ieguldījumu, spekulatīvo darījumu aplikšanu ar lielāku nodokli, gan kredītņēmēju ienākumu legalitāti, gan nebanku finanšu pakalpojumu sniedzēju uzraudzību, u.c.

Rezumējot var teikt kā uzņēmējiem bija jāstrādā tādā uzņēmējdarbības un likumdošanas rāmī, kādu to noteica valdības un īstenoja valsts administrācija. Nemitīgi uzņēmēju organizāciju, ekspertu un sabiedrības aicinājumi mainīt akcentus tika ignorēti vai arī vārgi un novēloti saklausīti.

Pielikumā ir LKA/LB pretinflācijas programma, ko iesniedzām valdībā 2006.gada septembrī.

Projekts 22.09.2006

Inflācijas mazināšanas pasākumu plāns

Ievads

2006.gads ir trešais pēc kārtas, kad gada vidējā inflācija, visticamāk, pārsniegs 6% līmeni. Ir skaidrs, ka šādos apstākļos, pat, ja inflāciju noteiktu vienīgi ārēji faktori vai vienreizēji šoki, ir liela varbūtība, ka pastiprinās inflācijas gaidas, kas savukārt ģenerē algu-inflācijas spirāli. Citiem vārdiem, iepriekš aktuāliem inflāciju ietekmējušiem faktoriem būs raksturīgs otrās kārtas efekts, un esošais inflācijas līmenis var saglabāties ilgstoši. Līdz ar to ir skaidrs, ka neraugoties uz it kā vēlamo straujo ekonomikas attīstību, ir jānodrošina zināma makroekonomiskā stabilitāte, tai skaitā zems un prognozējams inflācijas līmenis.

Tā kā inflāciju noteicošie faktori ir gan kvantitatīvi izmērāmi, gan arī tādi, kas saistīti ar tirgus dalībnieku pieņēmumiem par situāciju dažādos tirgus segmentos, tad arī inflācijas apkarošanas paņēmieni atkarīgi no šo faktoru rakstura. Lai arī atsevišķus inflāciju radošos faktorus Latvija nevar ietekmēt pati (piem., konverģences process praktiski nav ietekmējams ar institucionāliem lēmumiem; inflācija tirdzniecības partnervalstīs ir eksogēns faktors, tāpat arī naftas cenas u.tml. faktori), tomēr ir virkne jautājumu, kas saistīti ar tirgus dalībnieku rīcību vai administratīviem lēmumiem un tos Latvija var risināt pati.

Inflāciju Latvijā ietekmē gan ievērojams iekšējais pieprasījums, gan arī piedāvājuma puses faktori. Monetārās politikas ietekme uz ekonomiku Latvijā ir visai ierobežota, ko nosaka fiksēts lata kurss, tādējādi galvenie ekonomisko risku mazināšanas faktori ir fiskālā disciplīna, konkurences veicināšana, tālāka investīciju klimata uzlabošana, kā arī eksporta un investīciju intensitātes un kvalitātes veicināšana, kā arī situācijas normalizēšana nekustamā īpašuma tirgū.

Jāatceras arī, ka straujas izaugsmes apstākļos konverģē ne vien ienākumi, bet arī cenu līmenis, līdz ar to inflācija neizbēgami ir augstāka nekā lēnas vai mērenas izaugsmes gadījumā. Tā, kā šie procesi atrodas mijiedarbībā, inflācijas strauja samazināšana, visticamāk, būtu saistīta arī ar relatīvi mērenāku ekonomikas izaugsmi.

Šajā plānā minēto pasākumu īstenošana būtu jāuzņemas atbilstošajām institūcijām (Saeima, valdība, SPRK, Latvijas Banka, FKTK, Komercbanku asociācija, pašvaldības u.c.) savas kompetences ietvaros.

Inflāciju noteicošie faktori Latvijā un to ietekmēšanas iespējas

1) Iekšējie faktori, kas saistīti ar konverģences procesu, ekonomikas izaugsmi un ienākumu (tātad, arī – pieprasījuma) pieaugumu

Inflāciju ietekmējošā faktora skaidrojums	Iespējamie ietekmēšanas pasākumi
Konverģence ir savdabīgs inflāciju radošs faktors, kas daļēji var tikt uzskatīts par ārēju (jo cenu pieaugums var būt saistīts ar dārgāku izejvielu tirgu, kas sadārdzina ražošanu, kā arī patēriņa cenu izlīdzināšanos ar tirdzniecības partnervalstīm), bet daļēji par iekšēju faktoru, kas saistīts ar pārspīlējumiem tirgū, kad piedāvājuma puses attīstība atpaliek no pieprasījuma. 1) Balassa – Samuelsona (BS) efekts daļēji raksturo konverģences "pozitīvo" trendu, kad, pieaugot produktivitātei tirgojamo preču sektorā, šajā pašā sektorā ir tendence pieaugt ienākumiem, kas savukārt sekmē netirgojamā sektora ienākumu pieaugumu. Problēmas rada situācija, kad ienākumu pieaugums ir neadekvāts darba ražīguma pieaugumam. Cenu konverģence iespējama gan BS efekta dēļ, gan arī tādēļ, ka tiek pārāk optimistiski novērtētas tirgus tendences. 2005.gadā inflācijas daļa, ko nevarēja izskaidrot pilnībā ar piedāvājuma puses faktoriem un ko, iespējams, radījis ienākumu pieaugums, bija robežās starp 1-2pp. 2) Saspīlēta situācija darbaspēka tirgū rada algu-inflācijas spirāles risku.	Ņemot vērā, ka Latvijā algas no ES vidējā rādītāja atpaliek vairāk nekā cenas, būtu grūti iesaldēt algu pieaugumu. Tomēr valdībai ieteicams izstrādāt ilgtermiņa rīcības plānu, kas nodrošinātu produktivitātes pieaugumu (darba tirgus un izglītības sistēmas saistība, eksporta veicināšana, investīciju novirzīšana ražošanai, utt.). Sekmēt investīcijas ražošanas efektivitātes kāpināšanā, kas mazinātu atkarību no darbaspēka un kāpinātu tā produktivitāti, nodrošināt ES fondu sadales kritēriju atbilstību šādiem principiem. Veicināt investīcijas izglītībā, zinātnē, inovācijās. Uzlabot iesaistīšanu darbaspēka tirgū (piem., strādājošām māmiņām saglabāt daļējus pabalstus, rast nodokļu atvieglojumus strādājošiem pensionāriem), kāpināt reģionālo mobilitāti un nestrādājošo ātrāku atgriešanos darba tirgū. Paaugstināt neapliekamo minimumu un minimālo algu – uzlabos situāciju maz atalgotajiem un lielu spiedienu uz inflāciju neradīs, jo ienākumu masu būtiski neietekmēs. Darbaspēka iztrūkuma problēmu varētu risināt arī ar pārdomātu imigrācijas politiku (īslaicīga un selektīva, ierobežotas sociālās garantijas imigrantiem).
Fiskālā politika Straujas izaugsmes apstākļos budžeta deficīts rada papildus inflācijas spiedienu.	Veicināt budžeta iestāžu darba ražīguma kāpumu, efektīvāku ārpakalpojumu piesaisti, valsts pasūtījumu caurskatāmību. Nodrošināt pilnvērtīgu ilgtermiņa budžeta plānošanu un izpildi, neveikt budžeta likuma grozījumus fiskālā gada laikā. Veidot sabalansētu budžetu nākamajiem fiskālajiem gadiem, izvairoties no tādu izdevumu iekļaušanas budžetā, kuri iepriekšējos gados nav pilnībā realizēti. Ļoti ieteicams būtu veidot budžetu ar pārpalikumu, uzkrātos līdzekļus novirzot rezerves fondā.
Naudas masas pieaugums: 1) Kapitāla ieplūdes (ārvalstu tiešās investīcijas, ES fondi, mātes bankas) 2) Nerezidentu noguldījumi 3) Kreditēšana ietekmē inflāciju tiešā veidā (patēriņa kreditēšana un līzings), kā arī netieši. Tā kā īpašuma pirkšana neietilpst PCI aprēķinā, tad NĪ kreditēšana to var ietekmēt netieši, kad attiecīgos naudas līdzekļus ir saņēmis pārdevējs, būvētājs, projekta attīstītājs utt – kā algu, peļņu utml. Pastāv problēma kredītu klasifikācijā: patēriņa kredīti var tikt klasificēti kā hipotekārie, piem., iedzīvotāji, kam pieder nekustamais īpašums un nav nepieciešams kredīts tā iegādei, remontam vai uzturēšanai, var ieķīlāt to, lai saņemtu patēriņa kredītu, piem., automašīnas iegādei (ja vien ir atbilstoša ienākumu plūsma).	Veicināt līdzekļu nonākšanu produktivitātes kāpuma veicināšanā, ražojošās nozarēs ar augstu pievienoto vērtību. Ieviest nebanku finanšu pakalpojumu sniedzēju licencēšanu un uzraudzīšanu (FKTK). Izveidot vispārēju kredītņēmēju reģistru, aptverot visas finanšu iestādes (gan hipotekāros, gan patēriņa kredītus), lai finanšu iestādes apzinātu klientu patieso parādu apjomu. Tādējādi varētu palielināties likmes klientiem, kuriem ir lielāks parāds, tas, savukārt, varētu ietekmēt patēriņa pieauguma samazināšanos (t.s. kredītreitings potenciālajiem kredītņēmējiem). Veicināt situāciju, kur kreditēšana nestimulē investīcijas nekustamā īpašuma tirgus spekulatīvos darījumos, sekmēt reālistisku klientu nākotnes paredzējumu veidošanos, jo prognozes par ienākumiem dažkārt mēdz būt pārspīlētas. Lai to panāktu: - Ieviest valsts nodevu kredītņēmējam, kas aprēķināma no kredītlīguma summas gadījumā, ja kredīts tiek ņemts ar mērķi iegādāties papildus nekustamo īpašumu. Dotā nodeva netiek piemērota gadījumā, ja kredītņēmējs uzlabo savus dzīves apstākļus, t.i., iegādājas nekustamo īpašumu, kurš kļūs par īpašnieka pastāvīgo dzīves vietu, vienlaikus pārdodot iepriekš īpašumā esošo nekustamo īpašumu. Doto nodevu iekasē Zemesgrāmatas darbinieki, nostiprinot hipotēku. - Noteikt maksimālo pieļaujamo loan to value vērtību. - Hipotekārajiem kredītiem noteikt obligātu pirmo iemaksu ne mazāku par 10-15% no kredīta lieluma.
Nekustamā īpašuma tirgus izdalāms kā atsevišķs makroekonomisko stabilitāti apdraudošs faktors, jo veicina finansiālo līdzekļu (investīcijas, kredīti) aizplūšanu no "produktīvajiem" sektoriem, rada nereālas vērtības pieauguma gaidas (skat.zemāk), stimulē atsevišku tautsaimniecības nozaru nesabalansētu izaugsmi, izkropļo darbaspēka tirgu.	Noteikt, ka ar nodokli/nodevu apliekami ienākumi no nekustamā īpašuma pārdošanas, ja tas bijis īpašumā mazāk nekā 3 gadus. Ieviest NĪ nodokli par īpašumā esošām ēkām, kuru vērtība pārsniedz noteiktu slieksni. Ieviest valsts nodevu no kredītlīguma summas par nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Reģistrējot nekustamā īpašuma pirkumu Zemes grāmatā, pieprasīt informāciju par līdzekļu izcelsmes avotu pēc analoģijas ar procedūrām bankās, kuras pielieto, cīnoties ar nelegāli iegūtās naudas „atmazgāšanu”. Šis pasākums pamatā attiecināms uz gadījumiem, kad tiek veikti norēķini skaidrā naudā, vai arī netiek ņemts kredīts.

2) Iekšējie piedāvājuma faktori

Inflāciju ietekmējošā faktora skaidrojums	Iespējamie ietekmēšanas pasākumi
Netiešie nodokļi uztverams kā piedāvājuma puses faktors, jo tas tiešā veidā ietekmē cenu ražošanas/pārdošanas procesā neatkarīgi no preces pieprasījuma.	a) Neņemot vērā Māstrihtas kritērija vērtēšanu Pazemināt PVN pārtikas produktiem līdz 5%. Ņemot vērā būtisko pārtikas preču īpatsvaru PCI grozā (25.6%), zemākās PVN likmes piemērošana var dot vienreizēju, bet būtisku efektu uz kopējo inflāciju. b) Ņemot vērā Māstrihtas kritērija vērtēšanu Pārskatīt tabakas akcīzes palielināšanas pārejas periodu. Atlikt akcīzes nodokļa paaugstināšanu cigaretēm līdz 2010.gadam. Alternatīvi: visu plānoto kāpumu pieņemt vienā reizē, tādejādi panākot vienu strauju cenu kāpumu, bet nemainīgas cenas nākamajos gados. Elastīgi piemērot degvielas akcīzes nodokli. Eiropadomes direktīvā 2004/74/EC ir noteiktas likmes, kas Latvijai ir jāsasniedz līdz 2008. un 2011.gadam. Pārējie termiņi nav noteikti, līdz ar to valdībai pastāv manevra iespējas.
Cenu administratīvā regulēšana saistīta ar tādu preču un pakalpojumu sniegšanu, kuru pieejamību ir nepieciešams nodrošināt visiem patērētājiem. Parasti šādos sektoros ir raksturīga nepilnīga konkurence un monopolam varētu būt iespēja noteikt cenu nepamatoti, izmantojot tirgus stāvokli.	a) Neatkarīgi no nepieciešamības izpildīt Māstrihtas kritēriju Pēc iespējas iesaldēt regulējamo cenu paaugstināšanu, ja to iespējams kompensēt no papildus ienākumiem pašvaldību/valsts budžetā (skatoties, par kuru cenu regulēšanu ir runa). Rūpīgi izsvērt tarifu paaugstinājuma atbilstību izmaksu pieaugumam. Saskaņot pašvaldību regulējamo cenu paaugstināšanu un to līmeņus. Pašlaik būtiski atšķiras vienu un to pašu komunālo pakalpojumu tarifi dažādās pašvaldībās, turklāt tas ne vienmēr saistīts ar ienākumu līmeni konkrētā pašvaldībā. Jāatbalsta pēc iespējas ātrāka vertikāli integrēta SPRK apvienošanās ar reģionālajiem regulatoriem. b) Kritērija vērtēšanas kontekstā Apstiprināt gāzes tarifus, kas: a) pieaug līdz Eiropas vidējam līmenim pēc iespējas ātrāk, un nākamo 2-3 gadu laikā paliek praktiski nemainīgi; b) nepieaug līdz brīdim, kamēr Latvijā tiek ieviests eiro. Sadarbībā ar SPRK panākt, ka gāzes tarifi netiek paaugstināti laikā, kad tiek vērtēta Latvijas atbilstība Māstrihtas kritērijiem. Ņemot vērā netiešos efektus, kas ietekmē inflāciju ar aptuveni gada nobīdi, gāzes tarifi nedrīkstētu kāpt jau iepriekšējā gadā pirms Latvijas novērtēšanas. Ja izmaksu dēļ nav iespējams nepaaugstināt dabasgāzes tarifus, tad, ņemot vērā to visai nelielo tiešo ietekmi uz inflāciju, jāmēģina novērst netiešā ietekme, kuras galvenā komponente ir siltumenerģijas tarifi. Šai gadījumā ir iespējams uzlikt par pienākumu pašvaldību regulatoriem neapstiprināt jaunus siltumenerģijas tarifus, kompensējot uzņēmumiem papildus izmaksas no valsta budžeta piešķirtiem līdzekļiem.
Konkurences trūkums. Faktors daļēji sasaucas ar iepriekšējo, tomēr arī sektoros, kur cenas netiek regulētas, nereti rodas iespaids par konkurences trūkumu, ko, piemēram, apliecina peļņas normas pieaugums mazumtirdzniecībā.	Ilgtermiņa pasākums: veicināt konkurenci, - ja nepieciešams, kontrolēt cenu veidošanos.

3) Psiholoģiskie faktori

Inflāciju ietekmējošā faktora skaidrojums	Iespējamie ietekmēšanas pasākumi
Inflācijas gaidas necaurskatāma cenu palielināšanas sakarā ar atsevišķu izmaksu sadārdzināšanos (energoresursi u.c.).	Plašāk informēt sabiedrību par inflācijas cēloņiem un pretinflācijas pasākumiem. Ieviešot inflācijas mazināšana plānu, sabiedrībai vienlaikus jāskaidro dzīves līmeņa konverģences tempa un cenu pieauguma tempa saistība.
Paredzējumi par nekustamā īpašuma tirgus tendencēm. Faktora nozīmīgums nav precīzi aprēķināms, bet ir saistīts ar iedzīvotāju motivāciju. Ņemot vērā, ka, piemēram, akciju tirgus Latvijā nav aktīvs, iedzīvotājiem ir tendence lielāko tiesu brīvo līdzekļu ieguldīt nekustamajā īpašumā.	Veicināt uzkrāšanas kultūru, piemēram, caur pensiju trešo līmeni, utt. Jāparāda, ka nekustamais īpašums nav vienīgais uzkrāšanas veids. Netirgot "tiesības" uz jaunceļamajiem mājokļiem, bet gan gatavus īpašumus.
Bagātības efekts. Daļēji sasaucas ar iepriekšējo.	Sekot esošā īpašuma vērtības pieaugumam un jaunu aizņēmumu ņemšanas (uz tā rēķina) atmaksas iespējām no ienākumu plūsmas. Noteikt limitu, cik liela daļa ienākumu var tikt novirzītā kopējām kredītu (ieskaitot līzingu) saistībām.