svētdiena, 2010. gada 5. septembris

Skarbā ekonomiskā ikdiena paliek pagātnē

(Atbilde J. Urbanoviča (SC) rakstam NRA 1.septembra numurā ’’Skarbā ekonomiskā ikdiena – četras nedēļas līdz 10. Saeimas vēlēšanām’’ )

Latvijā recesija ir beigusies, tāpat kā tas ir noticis Igaunijā un Lietuvā. Reti kurš pērn ticēja, ka Valda Dombrovska vadītā valdība spēs vienlaicīgi gan noturēties, gan novērst valsts bankrotu un pat domāt par valsts izaugsmi. Patiesībā ekonomiskie rādītāji un ticība valstij pat uzlabojas straujāk nekā tika lēsts. Nav šaubu, ka situācija daudzās jomās joprojām ir smaga, taču nevajag jau sevi arī par daudz noniecināt, ignorējot jau sasniegto.

Nav šaubu, ka Latvijas ekonomikas kritums ir bijis iespaidīgs, taču IKP rādītājs nav noslīdējis līdz 2006.gada līmenim, kad kopprodukts bija 11.2 miljardi latu. Šogad tas pietuvosies, bet nākamgad pārsniegs 13 miljardu latu atzīmi. Palielinoties ekonomiskajai aktivitātei, jau šī gada pēdējā ceturksnī patēriņā būs vērojams neliels pieaugums. Savukārt nākamgad ekonomisko izaugsmi balstīs gan ārējie tirgi, gan jau atkopies iekšzemes patēriņš, ekonomikai augot vismaz par 4%. Ir galīgi neloģiski salīdzināt dabas resursu pārbagātās Krievijas ātrāku iznākšanu no krīzes, tāpat kā vairumu citu ES valstu, kuru ekonomiku kritums vairumā gadījumu bija vien daži procenti. Arī Latvijā jau 1.ceturksnī bija pozitīvas iezīmes, vien iepriekšējo gadu sadarītais neļāva ieraudzīt labāku progresu rādītājos. Tiek gaidīts straujš progress inovatīvajā ekonomikā, valsts tēla pievilcībā, investīciju piesaistē, lai gan tas netika pat panākts pat ilgstošajā iepriekšējo gadu iluzorajā panākumu skurbulī.

Politiskie oponenti gan gaužas, ka Latvija pārāk neizlēmīgi un lēnām ķepurojas ārā no krīzes, nevis gāzējot naudas straumes, bet spaidot bremzes pedāli valsts tēriņiem. It kā daudzkārt apbrīnotie igauņi un arī lietuvieši darīto kaut ko savādāk, lai pārvarētu krīzi. Arī nākamajā gadā visas Baltijas valstis turpinās mazināt izdevumus, konsolidējot budžetus. Latvijai ir jāizdara šis pēdējais cēliens, taču tas ne tuvu nebūs tik sāpīgs un izmisīgs, kāds tas bija pērna gada bezizejas situācijās, valsts bankrota priekšvakarā. Budžets pildās labāk, ekonomika atdzīvojas, investīciju vide uzlabojas un tā saucamais fiskālās konsolidācijas apjoms būs mazāks nekā tika lēsts pavasarī, sabiedrībai labāk izprotams un vieglāk panesams.

Ar budžeta rādītājiem un procentiem var manipulēt bezgalīgi, radot pamatīgu haosu. Runājot par valsts budžetu vēlos minēt tikai dažus svarīgus skaitļus. Proti, šogad 7 mēnešos izdevumi valsts konsolidētajā budžetā ir jau par 348 miljoniem latu jeb 12.2% mazāki nekā pērn, tai skaitā darba samaksa – par 110 miljoniem latu jeb par 29.6%. Varam iedomāties kādas bija šīs summas pirms diviem, trim gadiem! Arī tālāka darba samaksas samazināšana valsts pārvaldē nav iedomājama bez negatīvas ietekmes uz funkciju kvalitāti, uz ko jau ir norādījuši pat starptautiskie aizdevēji. Turpmākie samazinājumi ir jāmeklē nevis algās, bet nodarbināto skaitā, funkciju nepamatotībā un dublēšanā, iepirkumu jomā un summās, daļēji arī valsts un pašvaldību uzņēmumos. Runājot par darba samaksu var vērot zināmu stabilizāciju, kas pāries nelielā algu pieaugumā jau nākamgad. Dinamiskākās nozares un uzņēmumi būs spiesti par mainīgās darba samaksas daļas kāpināšanu jau šī gada beigās. Mazumtirgotāju, pakalpojumu sniedzēju dati rāda nedaudz lielāku iedzīvotāju rocību, pieaug interese arī par nekustamā īpašuma iegādi un banku kredītiem.

Bezdarba samazinājumu nevar neredzēt, jo pusgada laikā reģistrētais bezdarbs ir samazinājies no 17.3% līdz 15%, bezdarbnieku skaitam sarūkot par 30 000. Ik gadus vēlu rudenī sezonālu apstākļu dēļ bezdarbs ir mazliet audzis, tā kā arī šogad un turpmāk no tā neizbēgsim, tomēr tā ietekme būs īslaicīga un neliela uz nodarbinātības rādītājiem. Nu jau labu laiku darbaspēku pieprasa ne vien ražotāji, bet arī transporta uzņēmumi, būvnieki, pakalpojumu nozares. Celtniecībā jau sen ir notikusi pamatīga darbinieku samazināšana, taču diezin vai kāds vispār var pateikt cik kopumā šajā nozarē ir bijis nodarbināto skaits. Katrā ziņa uzņēmēju gaudas par vajadzīgo speciālistu rūkumu šajā nozarē tikai pieņemas spēkā. Pat nacionālās bibliotēkas būvniecībā ir jāpiesaista celtnieki no Bulgārijas. Ja runājam par aizbraucējiem, tad jau 2007.gadā pēc manām aplēsēm, no valsts bija izbraukuši ap 160 000 darbaspējīgo iedzīvotāju, morāli ekonomisko problēmu dzīti. Lai arī pēdējos gados šis skaitlis ir audzis, tas nav ne dubultojies, ne trīskāršojies kā dažam labpatīkas biedēt.

Jebkurā krīzē celtniecība ir nozare, kas piedzīvo vislielāko kritumu un izņēmums nav arī Latvija vai pārējās Baltijas valstis. It sevišķi, ja palūkojamies, kādi būvniecības apjomi bija pēdējos gados, ar nepamatotiem sadārdzinājumiem un ambīcijām, it sevišķi, dzīvokļu ekspansijas jomā. Taču būvniecība nav tikai dzīvokļi, ofisi un veikali, bet arī infrastruktūras objekti, ražotnes un ēku siltināšana. Un tieši šajās jomās tad arī ir gaidāma visai intensīva rosība jau nākamgad, kopējiem būvniecības apjomiem atkal sākot augt.

Nav pamata gausties ne par ražošanas, ne eksporta, ne ražotāju cenu pārāk gauso kāpumu. Ārējais pieprasījums velk pārliecinoši ārā Latviju no bedres. 2.ceturksnī apstrādes rūpniecībā apjomi gada laikā bija auguši par 12%, eksporta apjoms – par 19%, ražotāju cenas – par 6%. Jau 13 apstrādes rūpniecības nozares ir plusos pret pērno gadu un vairākas no tām šogad un nākamgad sasniegs pirmskrīzes apjomus. Bez tam, Latvijas, kā arī abu pārējo Baltijas valstu eksporta pieauguma rādītāji jau ilgāku laiku pārspēj to valstu sniegumu, kuras ik pa laikam mazināja savu valūtu vērtības, lai iegūtu konkurences cīņā.

Neviena valdība pēdējos padsmit gados nav gājusi cauri tik dinamiski sarežģītam posmam, nostādot valsti uz daudz stabilākiem pamatiem turpmākajai attīstībai, gan ekonomiskajiem, gan morālajiem, nododot nākamajai valdībai jau krietni labākas starta pozīcijas iesāktā turpināšanai. Nav šaubu, ka Valdim Dombrovskim turpinot vadīt jau nākamo valdību Latvijas rādītāji un tēls piedzīvotu vēl straujāku uzlabošanos, noņemot jautājumus par ierasti neprognozējamo politiski saimniecisko vidi valstī. Jo kas tad var būt labāks iedzīvotājiem, uzņēmējiem un investoriem par prognozējamu valdības rīcību un uzņēmējdarbības vidi. Tas ir īstais Latvijas ceļš, nevis starptautisko aizdevēju un investoru uzmešana, spēlēšanas ar nacionālās valūtas kursu, skriešana austrumu virzienā, būvējot izcilāko latifundiju tipa mazo ekonomiku.

7 komentāri:

  1. Treškārt - un galvenokārt - var jau būt skaists IKP pieaugums, bet pats lielākais jautājums - KURU MACIŅOS NONĀKS IKP PIEAUGUMS? Jaunais Laiks un Pilsoniskā Savienība ir labējas partijas, abas atbalsta zemus nodokļus, ir pret progresīvo ienākuma nodokli un atbalsta darba devējus un kapitāla īpašniekus vairāk nekā darba ņēmējus un tos, kuru galvenais ienākums ir darbs. Es un progresīvie centriksi kreisies speki nav pret kapitālu vispār, bet gan atbalsts to, ka kapitāls (mājokļa, akciju un fondu veidā) ir daudzmaz vienmērīgi sadalīts visiem un nevis koncentrējas vienās rokās. Un te nu ir atšķirības starp labējām un kreisām partijām. Labējās partijas neliks šķēršļus kapitāla koncentrācijai un tas var novest pie tā, ka IKP aug un ir liels, bet iedzīvotāju labklājība neceļas. Starp citu - tas ir tieši tas, kas ir noticis un notiek Vācijā pēdējos gados, ka pie varas ir labējā Merkele. Skumji, ja Latvijas iedzīvotāji šajā dāmā saskata ko pozitīvu, ja paši vācieši pēc vēlēšanām jūtas vīlušies. Citāda ir centriski kreiso nostāja par kapitālu - ir jādod iespēja to uzkrāt arī vienkāršajiem darba cilvēkiem. Un līdzīgas ir labējo un kreiso ideju atšķiribas par darbu. Labējie parasti atbalsta uzņēmējus, bet viņi nevēlas saskatīt, ka uzņēmēju atbalsts samazina darbinieku iespējas mācīties un kāpt pa "barības ķēdi uz augšu" - strādāt kvalificētāku darbu. Labējie kopā ar uzņēmējiem mēdz piesaukt, ka zemas uzņēmēju maržas samazinot investīcijas un bremžejot izaugsmu. Bet varbūtu labējiem un uzņēmējiem derētu atzīt, ka bezatbildīgs spiediens uz darba ņēmējiem tāpat samazina darba ņēmēju spējas augt un strādāt ražīgāk. Ar Dombrovksa "internal devaluation" pātagu ir iespējams panākt tik, cik iespējams, ne vairāk. Centriski kreisie spēka piedāvā augstākus nodokļus, bet tajā pašā laika arī lielākas iespējas izglītībai un LABU DARBAVIETU radīšanai.

    Ceturtkārt - protams, skaitļi ir labi, bet ko darīs Vienotības valdība, ja tāda pēc vēlēšanām vispār būs, ja ārējais pieprasījums vairāk neaugs vai pat kritīsies? Atbilde ir skaidri redzama līdzšinējās valdības darbā un daudzus, varbūt pat lielāko daļu Latvijas, tā neapmierina. Vēl vairāk - pirms kāda mēneša Vienotības mājaslapā bija aptauja par to, kas ir iemesls, lai balsotu par Vienotību. Lielāka daļa atbilžu (vairāk kā 55%) bija - neesot citas alternavīvas un tikai, šķiet, mazāk par 30% bija - tāpēc, ka premjers esot Dombrovskis.

    AtbildētDzēst
  2. Treškārt - un galvenokārt - var jau būt skaists IKP pieaugums, bet pats lielākais jautājums - KURU MACIŅOS NONĀKS IKP PIEAUGUMS? Jaunais Laiks un Pilsoniskā Savienība ir labējas partijas, abas atbalsta zemus nodokļus, ir pret progresīvo ienākuma nodokli un atbalsta darba devējus un kapitāla īpašniekus vairāk nekā darba ņēmējus un tos, kuru galvenais ienākums ir darbs. Es un progresīvie centriksi kreisies speki nav pret kapitālu vispār, bet gan atbalsts to, ka kapitāls (mājokļa, akciju un fondu veidā) ir daudzmaz vienmērīgi sadalīts visiem un nevis koncentrējas vienās rokās. Un te nu ir atšķirības starp labējām un kreisām partijām. Labējās partijas neliks šķēršļus kapitāla koncentrācijai un tas var novest pie tā, ka IKP aug un ir liels, bet iedzīvotāju labklājība neceļas. Starp citu - tas ir tieši tas, kas ir noticis un notiek Vācijā pēdējos gados, ka pie varas ir labējā Merkele. Skumji, ja Latvijas iedzīvotāji šajā dāmā saskata ko pozitīvu, ja paši vācieši pēc vēlēšanām jūtas vīlušies. Citāda ir centriski kreiso nostāja par kapitālu - ir jādod iespēja to uzkrāt arī vienkāršajiem darba cilvēkiem. Un līdzīgas ir labējo un kreiso ideju atšķiribas par darbu. Labējie parasti atbalsta uzņēmējus, bet viņi nevēlas saskatīt, ka uzņēmēju atbalsts samazina darbinieku iespējas mācīties un kāpt pa "barības ķēdi uz augšu" - strādāt kvalificētāku darbu. Labējie kopā ar uzņēmējiem mēdz piesaukt, ka zemas uzņēmēju maržas samazinot investīcijas un bremžejot izaugsmu. Bet varbūtu labējiem un uzņēmējiem derētu atzīt, ka bezatbildīgs spiediens uz darba ņēmējiem tāpat samazina darba ņēmēju spējas augt un strādāt ražīgāk. Ar Dombrovksa "internal devaluation" pātagu ir iespējams panākt tik, cik iespējams, ne vairāk. Centriski kreisie spēka piedāvā augstākus nodokļus, bet tajā pašā laika arī lielākas iespējas izglītībai un LABU DARBAVIETU radīšanai.

    Ceturtkārt - protams, skaitļi ir labi, bet ko darīs Vienotības valdība, ja tāda pēc vēlēšanām vispār būs, ja ārējais pieprasījums vairāk neaugs vai pat kritīsies? Atbilde ir skaidri redzama līdzšinējās valdības darbā un daudzus, varbūt pat lielāko daļu Latvijas, tā neapmierina. Vēl vairāk - pirms kāda mēneša Vienotības mājaslapā bija aptauja par to, kas ir iemesls, lai balsotu par Vienotību. Lielāka daļa atbilžu (vairāk kā 55%) bija - neesot citas alternavīvas un tikai, šķiet, mazāk par 30% bija - tāpēc, ka premjers esot Dombrovskis.

    AtbildētDzēst
  3. Sistēma ir kaut kads gļuks vai arī komentāri tiek dzēsti. Diemžēl sava viedokļa un atbildes 1. un 2. punktu publicēt nevaru. Lai bloga autoram izdodas veiksmīga diskusija par Latvijas ekonomiku, šai valstij tā ir nepieciešam. Nopietni, vēsturnieki to kādreiz pateiks, izvērtēs un saliks visu pa plauktiņiem.

    AtbildētDzēst
  4. OK.

    1. punkta ideja bija tā, ka laikā, kad ir 15% bezdarbs, valdībai bezdarba samazināšana ir jāuzskata par prioritāti Nr. 1. un nav jāslīgst pašapmierinātībā, ka tas ir krities par kādu procentpunktu. Un šeit var labējos par to, ka viņi nostājas pret valsts subsidētām darbavietām, bet to vietā ieveš tādus mērus kā mikrouzņēmumi. Vien no argumentiem pret šiem mikrozuņēmumiem ir tāds, ka uzņēmējiem būs jātērē resursi, lai noteikti to kredītreitingu. Savukār parasto SIA gadījumā jau pats SIA statuss (kopā ar UR datiem par pamatkapitālu) ir zināms apliecinājums uzņēmumam. Tāpat, starp visiem skaitļiem, neizpratni rada ekonomistu miers, kad bloga autors savā twitter raksta "Sakām deflācijai atā! Jūlijā cenas atkal plusos, +0.2%. To jau gaidīju. Atliek cerības vienīgi šogad uz augustu. Šogad PCI būs ap +2.5%". Pēc ECB un Anglijas Bankas standartiem 2.5% inflācija pārkāpj komforta zonu un tas noteikti ir par daudz krīzes beigu posmā vai atkopšānās sākuma posmā.

    2. punkts bija apšaubīša par "inovatīvās ekonomikas" pieagumu. Bloga autors datus nav minējis, bet sāpīgie griezieni augstākā izglītībā rada šaubas, vai šādi dati jelkad parādīsies. Nesens Journal of Development Economics raksts apliecina, ka iedzīvotāju bagatību ietekmē ne tikai IKP pieaugums vai citi rādītāji, bet tas, kāds ir šī pieauguma sadalījums pa zemas un augstas pieveinotās vērtības nozarēm. Mēs varam valdības vērtēt pēc dažādiem kritērijiem kā tās sniegušas R&D atbalstu. Viens kritērijs ir valsts finansējums zinātnei. Cits kritērijs var būt Davosas Foruma konkurētspējas indeksa inovāciju apakšindekss. Pēc pēdējā datiem Latvija pašlaik ir tālāk kā 80. vieta pasaulē, tālu iepakāl Igaunijai un Lietuvai.

    AtbildētDzēst
  5. Pie 2. punkta var pieveinot insight. Iet dažādas runas par to, kā veidojās NĪ burbulis 2005.-2007. gadā. Daži vaino banku agresīvo kreditēšanu, daži cēloni saredz tajā, ka NĪ un ienākumi no NĪ vērtības pieauguma netika aplikti ar nodokli (prakiskā "gāzi grīdā" izpausme). Taču šeit ir jāatceras divi momenti. Pirmkārt - 2005.-2007. gada NĪ sektors bija tas par ko labējiem vajadzētu priecāties - nav nodokļu, nav valsts politikas pieejamu mājokļu jomā (atskaitot dažas atlaides jaunajām ģimenēm un denacionalizēto māju iedzīvotāju pārcelšanās programma), līdz ar to - nav arī ierobežojumu no valsts puses. Un te nu mēs redzam brīva tirgus augšļus. Otrs moments ir tas, ka Latvijā R&D nozarēm vienmēr ir klājies grūti. Piem., kaut vai mazie ieguldījumi augstākā izglītībā nosaka to, ka studentiem jāstrādā un maz laika var veltīti projektiem, kas vēlāk var pārtapt uzņēmumos. Līdz ar to - varbūt, ka NĪ burbuļa īstais cēlonsi bija valdības pirms 2005. gada, kas neveicināja NĪ nozarei alternavītu nozaru rašanos. Jautājums ir - cik 2004.-2005. gada situācija līdzinās mūsdienām un vai NĪ nav gaidāms jauns burbulis? NĪ cenas kopš zemākā punkta jau ir augušas par vismaz 15-20%, tiesa, darījumu gan ir maz.

    AtbildētDzēst
  6. Atkal komentāri tiek dzēsti. Bloga autors, raksta, ka nevarot neredzēt bezdarba samazinājumu, bet gribēju ielikt NVA vadītājas B. Paševicas teikto, bet komentrās neliekas vai tiek dzēsts. B. Paševica uzsvēra, ka pašlaik pieejamo NVA reģistrēto vakanču skaits esot nedaudz virs 3000, bet, lai samazinājumu justu - jābūt ap 30.000. B. Paševica arī uzsvēra, ka pašreizējais bezdarba līmenis, lai cik tas arī nebūtu uzlabojis, tomēr ir par lielu tādai valstija kā Latvija. Viņas prognoze bezdara līmeņa samazināšanai līdz saprātīgam līmenim ie 3-5 gadi.

    AtbildētDzēst
  7. Sveicināti, Anonīmais!

    Komentāri netiek dzēsti - varbūt sistēmā kādas problēmas, bet cenzūras šeit nav.

    AtbildētDzēst