piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs

Vienotība un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis redz un tic valsts izaugsmei

Ir ļoti dīvaini redzēt tikt lielu bezcerību un neticību, pat zināmu ņirgāšanos par savu valsti un tās nākotni. It sevišķi tāpēc, ka vēl nesen šiem pašiem politiķiem jūra bija līdz ceļiem (lielai daļai tautas – līdz kaklam), nebija nesasniedzamu mērķu, bija atstrādātas polittehnoloģijas un grandiozi plāni varenai Latvijas attīstībai. Tā rezultātā tika izkropļota tautsaimniecības struktūra un nodokļu politika, izniekoti valsts līdzekļi, bija plaukstoša ēnu ekonomika, smaga morālā krīze un nevienlīdzības pieaugums sabiedrībā.

Vienotības programmā ir mērķi, kuri būtu valstij jāsasniedz nākamajos četros gados un tie visi ir reāli sasniedzami, ja vien paši nesāksim gauži raudāt un nonievāt savu varējumu. Nav ko gausties, ir jāturpina iesāktais, Ministru prezidenta Valda Dombrovska valdības iesāktais darbs, kura rezultāti ir jau redzami un būs vēl labāki. Te nav runa par vēlēšanu rezultātu nozagšanu. Dombrovskis ir daudz strādājis, viņam ir rezultāti, viņam nav jāskaidrojas. Vēlētāju pakļaušanās populistiem un raudātājiem var nozagt Latvijai izaugsmi, atsviežot to nezin kādā ekonomiski morālā stāvoklī!

Latvijas ekonomika soli pa solim atmostas no smagās ekonomiskās komas 2006-2009, ko parāda 1.ceturkšņa IKP dati, kas bija labāki nekā tos gaidīja. Nav šaubu, ka 2.ceturksnis būs vēl pozitīvāks, bet 3.ceturksnī jau varētu būt izaugsme gada griezumā. Parādu jūgu valstij atvēlēja iepriekšējās valdības, taču arī tas ir sācis mazināties, jo Latvija no starptautiskajiem aizdevējiem ir sākusi aizņemties krietni mazāk un lēnāk, nekā tika paredzēts. Ja jau valstī viss ietu uz leju, aizņemšanās taču tikai pieaugtu. Fiskālā situācija ir būtiski uzlabojusies, taču valsts joprojām tērē par daudz svešas naudas, tāpēc zināma budžeta konsolidācija vēl būs nepieciešama. Jau sen laiks ir pārnest nodokļu slogu no darbaspēka uz īpašumu, kapitālu un patēriņu, ieviešot zināmu progresivitāti, solidarizējoties ar trūcīgākiem iedzīvotājiem. Ir skaidri redzams, ka gan šogad, gan tuvākajos gados Latvijas IKP būs lielāks, kas dotu iespēju mazināt konsolidācijas apjomus. Un galu galā, Latvija taču vēlas būtiski mazināt ēnu ekonomiku, kam ir jādod nodokļu ieplūdums valsts maciņā. Ja paši un aizdevēji noticēs valsts izaugsmei, fiskālās konsolidācijas apmēri būs mazāki un arī mazāk sāpīgi iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Taču starptautiskās saistības ir jāpilda un ir jāiemācās dzīvot no saviem līdzekļiem. Jo ātrāk, jo labāk.

Ja runājam par budžeta izpildi šogad, tad nevar neredzēt uzlabojumus visu nodokļu iekasēšanā, bieži pārsniedzot plānotos apjomus. To var aplūkot FM un Valsts kases mājas lapās. Sevišķu uzmanību iesaku pievērst tendencei pērn un šogad, situācijai janvāri, februārī un tagad. Mīnusi ir, bet arī šogad budžeta deficīts atkal varētu būt mazāks nekā to nosaka vienošanās ar aizdevējiem. Ja pērn Valdis Dombrovskis nebūtu rīkojies apņēmīgi un ātri populistiskajā pašvaldību vēlēšanu gaisotnē, glābjot valsti no droša bankrota, devalvāciju virknes un iespējamā Baltijas reģiona konvulsijas, mēs vēl ilgi nespētu atjēgties no savas nonākšanas zonā X, kuru apietu ikviens sevi cienošs investors.


Kāpēc ir tādas nievas par eksporta pieaugumu? Vai tad 33-34% pieaugums martā, aprīlī pret pērno gadu ir slikts rezultāts? Arvien vairāk taču ir nozares, kurās eksports atkal ir plusos! Arī pakalpojumi dod savu artavu. Un ikvienu vasaru taču ir kāpums tūrismā! Tūristus nepievilks vien pazeminātais PVN, bet daudzu faktoru klātbūtne, no kuriem viens ir arvien labāks valsts ārējais tēls un apbrīns par valsts spēju pārvarēt tik dziļu krīzi. Diemžēl preču imports vēl arvien ir lielāks par eksportu, taču tagad ik mēnesi tas ir pāris reižu mazāks nekā trekno gadu spozmē. Ja šogad preču tirdzniecības negatīvais saldo gada pirmajos 5 mēnešos tiešām bija 359 miljoni latu, tad pērn tas bija tajā pat laikā 566 miljoni, 2008.gadā – 1316 miljoni, bet 2007.gadā – pat 1518 miljoni latu! Tāpēc jau Vienotība uzsver savā programmā apstrādes rūpniecības un tranzīta nozaru arvien lielāku pieaugumu tautsaimniecības struktūrā, lai izlīdzinātu izkropļoto ekonomikas struktūru.

Starptautisko aizdevumu nelūdza un nosacījumus tajā neiestrādāja Dombrovskis. Viņš strādā ar tām vadlīnijām, kādas nu tur iestrādāja iepriekšējā valdība. Nevajag noniecināt šo pašu sakārtošanai nepieciešamo palīdzību, par kuru mēs maksājam tikai 2-3% gadā. Latvija vēl nav tiktāl atguvusies, lai tagad atraidītu to un sāktu Valsts Kasē uzkrāto tērēt citiem mērķiem vai atdot atpakaļ. To, kas notiek, ja valsts sevi pārvērtē, var vērot patlaban gadījumā ar Ungāriju. Latvijai nebūs vajadzīgi iepriekš paredzētie 7,5 miljardi eiro, un aizņemšanās ir paredzēta vien no SVF, EK un PB. Ja uzlabosies valsts finanses un kredītreitings, nākamgad varēs runāt arī par šīs programmas pārstrukturizēšanu. Procentu likmes Eirozonā aug minimāli, bet tās var uzlēkt Latvijā, ja politiskais populisms un destruktīvisms sitīs augstu vilni, baidot aizdevējus, investorus un pašu uzņēmējus.

Vienotība uzskata, ka 4 gados ir jātiecas atgūt aptuveni to nodarbinātības līmeni, kāds valstī bija vēl nesen, proti, 1,1 miljons nodarbināto 2008.gada vidū. Reģistrētais bezdarba līmenis tad bija ap 6,5-7%. Tā kā ekonomika atgūstas ātrāk, tad arī prognozes par nodarbinātību ir labākas nekā tās tika izteiktas gada sākumā. Jāmin, ka jau pāris mēnešus reģistrētā bezdarba līmenis ir sarucis no 17,3% līdz 15,4% un turpinās lēnām samazināties arī turpmāk, pat neskatoties uz sezonālajiem faktoriem. Un darba meklētāju īpatsvars, kuru daudzi prognozēja ap 25% jau šogad atkritīs līdz 18-19%, nākamgad līdz 16-17%.

3 miljardus latu Latvijai dos ES struktūrfondi un valsts investīcijas, un tas būs valdības uzdevums lielu daļu no tām novirzīt konkurētspējīgos un efektīvos sektoros, nevis apgūt uz papīra vai nelielu grupu interesēs. Tieši EK arvien uzstājīgāk runā par nepieciešamību aktīvāk izmantot ES fondus, nākot pretim ar termiņiem. Šai summai droši varam pieskaitīt vēl privātās investīcijas, ārvalstu investīcijas un komercbanku aizdevumus, kas koordinēti virzīti dotu nesalīdzināmi lielāku efektu nekā iepriekšējo gadu patēriņa burbulis. Tieši EK un SVF arvien uzstājīgāk runā par nepieciešamību izmantot ES fondus ekonomikas izaugsmei.

Un kāpēc ir jāmusina par algu samazinājumiem, atlaišanām. Kopējais algu fonds jau tā valstī gada laikā ir sarucis par 35%! Darbinieki, it sevišķi privātajā sektorā, ir atlaisti vairāk nekā būtu bijis vajadzīgs. Nedomāju, ka būs daudzi, kas riskēs mazināt algas turpmāk, atlaist strādājošos. Tieši otrādi, arvien vairāk uzņēmumu, kuri ir būtiski kāpinājuši darba ražīgumu un stabili jūtas ārējos tirgos, jau vistuvākajā laikā varētu apsvērt atalgojuma pieaugumu. Latvijai bija jāiet caur cenu un algu samazinājumu, lai likvidētu izkropļojumus daudzās jomās. Nav šaubu, ka Latvijas (Baltijas) izvēlētais ekonomikas koriģēšanas ceļš, tā saucamā iekšējā devalvācija, ir sāpīgāks, taču arī efektīvākais ceļš, ko parāda gan sasniegtais Latvijā, bet, jo sevišķi Igaunijā, ieviešot eiro.
Krugmanam noteikti būs vēlme tikties gan ar Dombrovski, gan ar Igaunijas premjeru Ansipu, tāpat kā daudziem ekspertiem prestižās konferencēs pēdējo mēnešu laikā.

Un beidzot par spekulācijām par valsts uzņēmumu privatizāciju. Beidzot sabiedrība uzzinās, kādi uzņēmumi tai pieder un secinās, ka daudzus no tiem nebūt valstij nav jāpārvalda. Skaidrs, ka Latvijas meži nav un nebūs privatizējamo uzņēmumu sarakstā, tāpat kā citi valstij svarīgi uzņēmumi.

Pirms kritizēt un izsmiet darītājus, vajag paraudzīties uz savu padarīto! Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim ir ko parādīt un viņš ir gatavs iesākto turpināt vēl mērķtiecīgāk un efektīvāk, nebārstoties ar tukšiem solījumiem un pašslavināšanu!

Latvijas kopējais ārējais parāds samazinās

Lai arī Latvija turpina saņemt naudu starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros gan no SVF, gan EK, kopējais Latvijas ārējais parāds pamazām sāk samazināties, sarūkot privātajam parādam. Gan Latvija, gan Igaunija vēl nesen bija sasniegušas ļoti augstu valsts kopējā parāda līmeni, salīdzinot ar kopproduktu, uzlecot līdz 150% līmenim, krietni pārsniedzot tā apjomus citās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs. Latvijā pats augstākais bruto ārējā parāda līmenis tika sasniegts 2008.gada beigās – 20,9 miljardus latu, kuru galvenokārt veidoja privātā sektora parāds, galvenokārt komercbankām piesaistītā nauda. Ekonomika tika pārfinansēta dēļ nepareizas ekonomiskās un nodokļu politikas, ačgārnas tautsaimniecības struktūras un politiskā populisma. Iesākoties recesijai ekonomikā, privātā un valsts sektora aizņemšanās ir būtiski sarukusi, līdz ar to mazinot visai īsā laikā privātā parāda līmeni. Piemēram, komercbanku aizņēmumi ir sarukuši no 13,5 miljardiem latu līdz 10,2 miljardiem latu. Līdzīga situācija turpināsies visu šo un nākamo gadu, jo privātais sektors, valsts mājsaimniecības atbildīgāk izvērtēs savu nepieciešamību aizņemties. Valdības ārējais parāds krīzes laikā ir pieaudzis no 750 miljoniem latu 2007.gada beigās līdz 3,8 miljardiem šī gada martā. Ir zināms, ka Latvija turpinās saņemt aizdevumu no SVF un EK, kopumā šogad vēl 280 miljonus latu, bet neizmantos iespējamos aizdevumus no Skandināvijas un citām valstīm. Līdz ar straujāku privātā parāda samazinājumu un minimālu valdības parāda pieaugumu turpmākajos gados, Latvijas ārējais parāds turpinās samazināties. Ja aplūkojam to attiecībā pret kopproduktu, tad redzam, ka nākamgad tas jau būs par pāris procentu punktiem mazāks nekā pērn un šogad. Ja runājam par valsts neto ārējo parādu, kas ir precīzāks mūsu saistību uzskaitījums, tad tas jau ir krietni sarucis, no 9,2 miljardiem latu 2008.gada beigās līdz 7,1 miljardam marta beigās.

Ja valdība un sabiedrība varēs netraucēti turpināt jau iesākto ekonomikas stabilizācijas programmu, panākot drīzu izaugsmi tautsaimniecībā un valsts kredītreitinga uzlabošanu, valsts iemācīsies dzīvot no saviem, nevis aizņemtajiem līdzekļiem, tad valsts ārējā parāda līmenis turpinās pakāpeniski mazināties un runas, ka valdības parāds var pārsniegt 60% no IKP vai privātais sasniegt nebijušus augstumus, ir stipri pārspīlēti.