otrdiena, 2010. gada 18. maijs

Maija pavērsiens ekonomikā

Ekonomiskie dati jau martā un aprīlī liecināja par iespējām ieraudzīt vēl labākus rādītājus maijā un tā tas arī ir noticis. To apliecināja gan vairāki 1.ceturkšņa dati, gan aktuālie skaitļi par budžetu un bezdarbu uz aprīļa beigām. Noteikti var teikt, ka tie ir bijuši labāki nekā gaidīts, kas norāda uz labām iespējām nākamajos mēnešos redzēt vēl pārliecinošākus apstiprinājumus tam, ka uz gada beigām ekonomikas radītāji būs pozitīvāki.

Kā pats pozitīvākais rādītājs ir jāmin kopprodukta nelielais pieaugums, par 0.3%, 1.ceturksnī pret pērnā gada 4.ceturksni. Arī gada griezumā ekonomika ir samazinājusies vien par 6%, iepretim ekonomikas kritumam par 17-19% iepriekšējos četros ceturkšņos pēc kārtas. Kritums ir krietni mazāks, jo te parādās gan bāzes efekts (ļoti lielais samazinājums pērn), gan ražotāju spēja būtiski kāpināt eksportu. Ja mūsu un Eiropas ekonomikā maijā un jūnijā nenotiks kas ārkārtējs, tad zemākā bedre ekonomikā būs jau aiz muguras. Tiesa gan, Latvijā joprojām ir lielākais ekonomikas kritums visā ES.

Ļoti svarīgi patlaban ir fokusēties uz Latvijas rūpniecību, tās rādītāju izaugsmi saistībā ar eksportu un importa iespējamo aizstāšanu, jo nozare gan šogad, gan tuvākajos gados vilks valsts ekonomiku. Maija sākumā saņemtie rādītāji bija ļoti pozitīvi. Proti, martā pieaugums gada griezumā ir bijis par 11.4%, bet kopumā 1.ceturksnī – par 7.4%. Vēl tikai dažus mēnešus atpakaļ vairums neticētu šādam pozitīvam pavērsienam. Un tas notiek pateicoties arvien labākai iespējai mūsu ražotājiem iziet ārējos tirgos. To apliecina arī preču eksports, kas martā ir audzis par 19.7%, bet ceturksnī kopumā – par 14.1%. Runājot par ārējo tirdzniecību būtu jāmin arī importa atgriešanās pieauguma zonā. Martā tas jau bija pieaudzis par 4.8%, salīdzinot ar pērno gadu. Tur ir ne tikai cenu ietekme, bet sāk atspoguļoties arī kaut neliels pieprasījums iekšzemē.

Zināms apstiprinājums stabilizācijai ekonomikā ir arī atsākusies inflācija. Patēriņa cenu indekss aprīlī pieauga pat par 0,9% un nekas neliecina par cenu turpmāko stabilizāciju. Ekonomikai jau ir garām pats zemākais stāvoklis, bet ārējos tirgos resursu cenām ir stabila tendence augt. Katrā ziņā maijs ir mēnesis, kurā varam izdarīt korekciju attiecībā uz mūsu iepriekšējiem pieņēmumiem par deflācijas dziļumu un garumu. Gada vidējais rādītājs cenām gada beigās labi ja uzrādīs minimālu deflāciju.

Kā vēl viens pozitīvs fakts ir jāmin krietni lielāks nekā prognozēts nodokļu ieņēmums aprīlī vairākās nodokļu grupās, sasniedzot pat atsevišķos gadījumos divciparu skaitli. Tas apstiprina gan zināmu kustību tautsaimniecībā, gan arī to, ka budžeta prognozes bijušas ļoti konservatīvas. Visticamāk, ka šī tendence turpināsies arī turpmāk, dodot iespējas savādāk paraudzīties uz fiskālajiem konsolidācijas pasākumiem šogad un turpmāk.

Reģistrētais bezdarbs, lai arī lēnām, tomēr rūk. Tas pāris mēnešos ir samazinājies no 17.3% līdz 16.6% maija sākumā. Kopumā gan situācija joprojām ir satraucoša, jo nodarbināto skaits 1.ceturkšņa laikā ir krities par 15 tūkstošiem, darba meklētāju skaitam pieaugot līdz 20,4%. Tomēr vērojot situāciju pavasara mēnešos, varam prognozēt 2.ceturksnī jau mazliet labāku arī šo rādītāju.

Rezumējot var teikt, ka maijā saņemtie rādītāji un ziņas no arvien vairāk uzņēmumiem liecina, ka jūnijā, kas būs noslēdzošais 2.ceturkšņa mēnesis, situāciju varēsim iezīmēt ne sliktāku kā maijā. Un tas signalizētu par pozitīvām pārmaiņām kopumā attiecībā uz 2.ceturkšņa kopprodukta datiem. Šajā situācija būtu ļoti svarīgi valdībai turpināt iepriekš nolemto struktūrpolitikā ekonomikā un fiskālajā stabilitātē, reformu virzībā, lai restrukturizācija tautsaimniecībā un valsts pārvaldē ieliktu kārtīgus pamatus.

otrdiena, 2010. gada 11. maijs

Eiro Igaunijā?

Latvijas un visu Baltijas valstu attīstība, fiskālā konsolidācija, reformas un ekonomikas pārstrukturizācija ir balstīta uz vienotu mērķi – Māstrihtas kritēriju izpildi un eiro ieviešanu, lai pievienotos Eirozonai, pildītu tās noteiktās prasības un kā mazās un atvērtās ekonomikas iegūtu stabilitāti un labu pamatu ilgtspējīgai attīstībai. Tieši kopējais sabiedrības mērķis – virzība uz Eirozonu ir novērsusi iespējamo sociālo viļņošanos dziļa ekonomiskā krituma un rekordliela bezdarba laikā, guvusi sabiedrības un sociālo partneru atbalstu, ļāvusi un ļauj turpināt sāpīgās, bet nepieciešamās reformas daudzās jomās.

ECB un EK ir nopietni jāapzinās savas pozīcijas un izteikumu sekas, meklējot argumentus, mainot procesa gaitā spēles noteikumus, mazinot sasniegto krīzes pārvarēšanā attiecībā uz Igauniju un pārējām Baltijas valstīm. Tas var novest gan pie atkārtotiem ārējiem satricinājumiem, spekulatīviem uzbrukumiem nacionālajām valūtām un investīciju vides graušanas, gan arī pie iekšpolitiskajiem satricinājumiem un sabiedrības viļņošanās. Tas ir visa Baltijas reģiona stabilitātes jautājums. Un tas nav tikai ekonomikas un finansiālās stabilitātes jautājums, bet arī izteikti politisks, ņemot mērā Baltijas atrašanās vietu un iespējamās sekas nekonsekventai politikai no ES puses.

Ja arī ir redzams, ka Māstrihtas kritēriji ir neatbilstoši, vai to ievērošana ir neadekvāta, nav pieļaujama to mainīšana procesa gaitā, kā tas var izrādīties attiecībā uz Igauniju. Ja arī tiktu nākotnē pieļauta kritēriju maiņa, tad ir jābūt argumentētai diskusijai par to nozīmīgumu un gradāciju, sevišķu uzmanību pievēršot fiskālajai disciplīnai, it sevišķi hroniskiem šo rādītāju pārkāpumiem, kas tad arī patlaban rada draudus Eirozonai.

Ļoti svarīgi ir ieviest striktu atbildību no Eirozonas valstīm par finansiālās stabilitātes kritēriju pārkāpumiem, lai radītu izprotamu sistēmu bez dažādu izņēmumu pieļaušanas, zaudējot konsekvenci un pieļaujot dubultmorāli. Tas nozīmētu reāli piemērotus sodus, valstīm zaudējot pieeju naudas plūsmām, balsstiesībām, utt.

Latvijai ir ļoti svarīgi, lai Igaunijā tiktu ieviests eiro, ja valsts ir izpildījusi visus priekšnosacījumus adekvāti sen zināmām prasībām. Nav pieļaujama nosacījumu maiņa procesā izmantojot dažādus nākotnes pieņēmumus, kā patlaban to izsaka ECB un viens otrs ekonomikas smagsvars. Igaunijas neielaišana Eirozonā, it sevišķi, ja tiks bāzēta uz subjektīviem vai neizpildāmiem nosacījumiem (ļoti zema inflācija) krietni mazinās arī Latvijas un Lietuvas iespēju tikt tajā pēc patlaban izstrādā ekonomikas un fiskālās restrukturizācijas un reformu plāna. Ieviešot eiro Igaunija iegūs zināmu privilēģiju attiecībā uz pārējiem baltiešu kaimiņiem, taču tā jau ir bijusi arī iepriekš pateicoties krietni labākam valsts tēlam un ekonomikas un valsts struktūrai un kvalitātei. Latvijai turpinot iesākto reformās Igaunijas ieguvums visai drīz pārsviedīsies arī uz Latviju, jo reģions tāpat tiek uztverts kā viens, pie tam Latvijas ekonomika un teritorija ir lielāka, un vēl ir Rīgas faktors. Galvenais, lai visās valstīs procesi noris līdzīgi, tad mēs iegūsim labāku kredītreitingu un investīciju piesaisti, būdami arī ārpus zonas, bet sava apņēmībā cieši sekot savam kursam uz eiro ieviešanu, neskatoties pat uz neskaidrāku kritēriju piemērošanu un nekonsekvenci no ES puses. Ja gadījumā Igaunijā būs eiro, bet Latvija vārgi virzīsies uz ekonomikas un valsts pārvaldes sakārtošanu, fiskālo stabilitāti, tad dažādas spekulācijas par valsti un valūtu atkal atsāksies, virzot Latviju zināmā miglas zonā.

Pagaidām gan man ir bažas par ES institūciju konsekvenci attiecībā uz Igauniju, kas var izmainīt šīs valsts plānus par eiro ieviešanu 2011.gadā. Iespējams, ka var tikt piemēroti kaut kādi jaunie kritēriji, kas valsti var pavirzīt šajā grafikā par gadu diviem, ar visai lielām galvassāpēm par zemas inflācijas noturēšanu, kas būs ļoti grūti cenu un algu izlīdzināšanās procesā esot vienotā tirgū.

Plusi:

- Igaunijā pazūd valūtas risks, ir pieeja ECB līdzekļiem;

- Līdzīgu procesu norise Latvijā signalizē par strauju tuvināšanos Eirozonai, kas krietni mazina valūtas risku un liek runāt par potenciālu drīzu Eirozonas dalībnieci;

- Igaunijas valsts kredītreitings uzlabojas par pāris pakāpēm, līdzīgi, bet ar mazāk tas pieaug arī Latvijai;

- Igaunija pievelk vairāk investīcijas, domātas visam reģionam, taču visai ātri tās pāriet uz potenciāli interesantākiem tirgiem (LAT, LIT);

- nodarbinātība Igaunijā aug, darba algām mērens, bet stabils kāpums;

- minimāla darbaspēka imigrācija, jo stabilitāte un izaugsme valstī aktivizē uzņēmējdarbību;

- pēc eiro ieviešanas cenu kāpums ne mazāks kā 2-3% gadā, galvenokārt dēļ straujākas konverģences ar ES ekonomikai iegūstot jaunu stabilitāti un grūdienu;

- patēriņš atsāk drošāk pieaugt, kreditēšanā pieaugums, taču adekvāti kontrolēts dēļ krīzes mācības;

- visticamāk, ka Igaunija darīs daudz lai piesaistītu ārvalstu investīcijas eksporta radīšanai, kas krietni uzlabotā kredītreitinga dēļ radīs stabilu divciparu eksporta pieaugumu ik gadu;

- Igaunijā ieviešot eiro, bet dažus gadus Latvijā vēl ne, dod iespēju padarīt mūsu preces un pakalpojumus lētākus nekā kaimiņiem, uzlabojot savstarpējo tirdzniecības bilanci. Tas gan var nerealizēties pie Igaunijas augstākas konkurētspējas un krietni apjomīgākiem un lētākiem pieejamākiem finanšu resursiem.

Mīnusi:

Ja ievieš:

- Mīnusu ir krietni mazāk, jo valsts ieiešana Eirozonā rada krietni sabalansētāku un prognozējamāku vidi;

cenu pieaugums Igaunijā varētu būt lielāks, tomēr ne tik būtiski (to parāda Slovēnija un Slovākija)

- Latvija varētu zaudēt reģionam domātās investīcijas, tādejādi arī darba vietas, nodokļu ieņēmumus un tēlu, ja savā virzībā minstināsies;

- Igaunijas konkurētspēja pieaug vēl straujāk, padarot vēl lielāku plaisu starp Baltijas valstīm;

Ja neievieš:

- Eiro neieviešana Igaunijā atkal pievērsīs uzmanību reģionam kā potenciāli ievainojamam (valūtas, iekšpolitika, ārpolitika), atkal baumas un spekulācijas par valūtām, politiku, valsts jēgu;

- uzticība ES Latvijā nokritīs līdz kritiskam līmenim, valsts neizmantos visu potenciālu attīstībā dēļ nenoteiktības.

sestdiena, 2010. gada 8. maijs

Par eiro un ES

Latvijas un visu Baltijas valstu attīstība, fiskālā konsolidācija, reformas un ekonomikas pārstrukturizācija ir balstīta uz vienotu mērķi – Māstrihtas kritēriju izpildi un eiro ieviešanu, lai pievienotos Eirozonai, pildītu tās noteiktās prasības un kā mazās un atvērtās ekonomikas iegūtu stabilitāti un labu pamatu ilgtspējīgai attīstībai. Tieši kopējais sabiedrības mērķis – virzība uz Eirozonu ir novērsusi iespējamo sociālo viļņošanos dziļa ekonomiskā krituma un rekordliela bezdarba laikā, guvusi sabiedrības un sociālo partneru atbalstu, ļāvusi un ļauj turpināt sāpīgās, bet nepieciešamās reformas daudzās jomās.

ECB un EK ir nopietni jāapzinās savas pozīcijas un izteikumu sekas, meklējot argumentus, mainot procesa gaitā spēles noteikumus, mazinot sasniegto krīzes pārvarēšanā attiecībā uz Igauniju un pārējām Baltijas valstīm. Tas var novest gan pie atkārtotiem ārējiem satricinājumiem, spekulatīviem uzbrukumiem nacionālajām valūtām un investīciju vides graušanas, gan arī pie iekšpolitiskajiem satricinājumiem un sabiedrības viļņošanās. Tas ir visa Baltijas reģiona stabilitātes jautājums. Un tas nav tikai ekonomikas un finansiālās stabilitātes jautājums, bet arī izteikti politisks, ņemot mērā Baltijas atrašanās vietu un iespējamās sekas nekonsekventai politikai no ES puses.

Ja arī ir redzams, ka Māstrihtas kritēriji ir neatbilstoši, vai to ievērošana ir neadekvāta, nav pieļaujama to mainīšana procesa gaitā, kā tas var izrādīties attiecībā uz Igauniju. Ja arī tiktu nākotnē pieļauta kritēriju maiņa, tad ir jābūt argumentētai diskusijai par to nozīmīgumu un gradāciju, sevišķu uzmanību pievēršot fiskālajai disciplīnai, it sevišķi hroniskiem šo rādītāju pārkāpumiem, kas tad arī patlaban rada draudus Eirozonai.

Ļoti svarīgi ir ieviest striktu atbildību no Eirozonas valstīm par finansiālās stabilitātes kritēriju pārkāpumiem, lai radītu izprotamu sistēmu bez dažādu izņēmumu pieļaušanas, zaudējot konsekvenci un pieļaujot dubultmorāli. Tas nozīmētu reāli piemērotus sodus, valstīm zaudējot pieeju naudas plūsmām, balsstiesībām, utt.