trešdiena, 2010. gada 10. marts

Par nodokļiem

Kā jau bija gaidāms, pavasaris ir atnesis ne tikai sauli un pakāpeniskus uzlabojumus vairākos ekonomikas rādītājos, bet arī runas par nodokļiem, saistībā ar Latvijas apņēmību noturēt budžeta deficītu tuvākajos gados noteiktajā līmenī. Tas pat ir labi, ka jau savlaicīgi tiek domāts par valsts fiskālo politiku, lai tas nenāktu kopā vienā paketē rudenī ar Saeimas vēlēšanām un to saistīto populismu. Arī starptautiskie aizdevēji bez jau akceptētajām nostādnēm nodokļu politikā ir nākuši klajā ar jaunu iniciatīvu nekustamā īpašuma nodokļa jomā. Tajā pat laikā sabiedrība un uzņēmēji ar to visu ir saņēmuši kārtējo pesimisma devu, kas liek rīkoties savādāk, mainot akcentus. Proti, arvien skaļāks un pamatotāks kļūst viedoklis, ka primārā uzmanība ir jāpievērš jau esošo nodokļu iekasēšanā un tikai pēc tam, totālas bezizejas situācija, jāceļ likmes. Tajā pat laikā vairums ekspertu ir vienisprātis, ka, piemēram, pārdomāta revīzija nekustamā īpašuma nodokļa jomā ir nepieciešama un īstenojama, ievērojot progresivitāti.

Tomēr primārais patlaban būtu sakoncentrēt visus spēkus, valsts un sabiedrības, lai panāktu pelēkas ekonomikas pāriešanu baltajā, kas nozīmē biznesa legalizāciju un iekasēto nodokļu apjoma pieaugumu, kas mazinātu runas par turpmāku nodokļu sloga pieaugumu valstī, lai iekļautos noteiktajos fiskālajos rāmjos. Patlaban no valsts kabatas slīd projām gan tabakas akcīzes nodoklis, gan sociālās iemaksas un iedzīvotāju ienākumu nodoklis, kas tikai daļēji liecina par darba samaksas un pirktspējas kritumu. Ja tiek lēsts, ka paliek ārpus ekonomikas vai daļēji no nodokļiem izvairās vairāki miljardi latu, tad valdībai kopā ar sabiedrību ir jāatrod veids, kā šo situāciju mainīt. To ir jādara gan ar labu, gan sliktu. Ar labu tāpēc, ka pati valsts daļu biznesa ir iedzinusi apātijā un bailēs no birokrātijas un kontroļu plūdiem. Varbūt ir vērts apsvērt Krievijas un citu valstu pieredzi par moratoriju nodokļu nemaksātājiem, kura laikā tie labprātīgi norēķinās ar valsti par noteiktu periodu un netiek pakļauti represijām. Tāpat vienmēr būs ko darīt, lai vienkāršotu norēķinus ar valsti, lai sniegtu pēc iespējas profesionālākas konsultācijas nodokļu maksātājiem. Te jau ir redzams zināms progress un dzirdama vēl labāka apņemšanās.

Savukārt valstij ir jākļūst krietni agresīvākai pret apzinātiem un liela apmēra nodokļu izvairīšanās un izkrāpšanas gadījumiem, par saviem panākumiem nemitīgi ziņojot sabiedrībai, lai iegūtu tās atbalstu. Ja reiz beidzot tiek nolemts pamatīgi mazināt pelēko ekonomiku, tad valstij ir jāsniedz krietni lielāks atbalsts visā šajā procesā iesaistītajām institūcijām, gan VID, gan IeM, gan citām. Te nu nederēs vienkāršs lineārs izdevumu un darbinieku samazinājums kā bieži vien ierasts valsts iestādēs. Piemēram, laikā, kad tabakas kontrabandas dēļ valstij nekaunīgi iet garām miljoni latu, atbildīgajās iestādēs darbinieku skaits un atalgojuma līmenis ir mainīts tāpat kā vidēji visur citur. Ja reiz valdība uzņemas šo nebūt ne vieglo ceļu, tad tam ir arī jānodrošina prioritārs atbalsts, jo izdevumiem būtu jāatmaksājas ar uzviju, it sevišķi, runājot par ilgtermiņu. Jācer, ka FM izdosies kopā ar ekspertiem un sabiedrību radīt sistēmu ēnu ekonomikas mazināšanā, kas jau vistuvākajā laikā dotu rezultātu un mainītu nodokļu politiku to samazināšanas virzienā. Tas ir ļoti izšķirīgi brīdi, kad valstij ir jāveic papildus izdevumu samazinājums tuvākajos gados, lai beidzot sasniegu sabalansētu valsts budžetu. Ir jāmaina akcents no nodokļu celšanas uz to iekasēšanas profesionalitāti.